Ģimenes ceļojums grāmatu pasaulē ar “Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju”

Šī lasīšanas veicināšanas programma savu darbību sākusi tālajā 2001. gadā. Tolaik tā vēl bija maza, gluži kā es, kad pirmo reizi kļuvu par daļu no šī projekta. Atceros, cik svarīga jutos, kad tiku nosaukta par žūrijas locekli un drīkstēju paust savu viedokli par lasīto. Lapu sarakstīju pavisam pilnu, nespējot sajūsmu ietērpt vien dažos vārdos. Tas vēl arvien nav mainījies.

Iespējams, mana mamma zinātu teikt precīzi, bet šķiet, ka esmu lasījusi visās vecuma grupās. Katra no tām ir atšķirīga, jo grāmatas ir īpaši piemeklētas, lai lasītājam šķistu viegli uztveramas.

Pēc dalības lasītāju - jauniešu grupā, piedalīties “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā” beidzu. Likās, ka šis posms ir skaisti noslēdzies.

Taču šogad, kārtējo reizi ar meitiņu apmeklējot bibliotēku, ieraudzīju šim notikumam veltīto stendiņu ar izvietotajām grāmatām. Tūdaļ atminējos, ka ir arī vecāku grupa – lasīt var jebkurš. Nevilcinoties paņēmu vienu no grāmatām, un nu varu lepni teikt – es atkal piedalos!

Tiem, kuri nav informēti par šo programmu – jebkurš lasītājs var kļūt par žūrijas locekli. Šī dalībnieka uzdevums ir astoņu mēnešu laikā izlasīt sešas savas vecuma kategorijas grāmatas, vecāki divas izvēlas paši no jebkuras bērnu un jauniešu vecuma grupas. Noslēgumā ir jāaizpilda anketa, norādot favorītes, izklāstot viedokli. Ir arī balvas un pasākumi.

Taču pats lielākais ieguvums ir izlasītais – ik gadu ir kāda grāmata, kuru lasot aizraujas elpa, un rokas nejaudā to aizvērt, līdz tā nav izlasīta no vāka līdz vākam. Nemelošu, ir bijušas arī netīkamas un grūti lasāmas grāmatas, taču - cilvēku gaumes ir tik dažādas! Šogad mani īpaši uzrunāja grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Fantastiski uzrakstīta, viegli lasāma, tai pat laikā bagātīga. Ļoti patiesa grāmata, kurā netrūkst arī skarbu atziņu. Jau paspēju salielīt draugiem, radiem un paziņām, iesaku arī jums.

Mūsu ģimenē “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” ir īpaša, jo esam piedalījušies kopā. Iesākumā lasīju ar māsu, bijām divās dažādās vecuma grupās, kādā gadā lasījām vienā kopīgā. Toreiz ar izlasīto apmainījāmies savstarpēji. Vēlāk lasīt vecāku žūrijā sāka arī mamma, viņai patika tāpat kā mums. Atceros, kā kādu vakaru vairākas stundas viņai priekšā lasīju grāmatu no jauniešu žūrijas – tā bija tik laba, ka gribējām to lasīt reizē un nespējām doties pie miera. Togad šī grāmata ieguva pirmo vietu.

Tagad, kad pati esmu sākusi dalību vecāku grupā, mani pārņem daudz dažādu emociju. Redzot savu meitiņu, ir grūti neiztēloties, ka kādu dienu mēs varētu piedalīties kopā, padarot šo par ģimenes ikgadējo tradīciju. Sapratīšu, ja grāmatas viņai nešķitīs tik interesantas kā mammai, taču ceru, ka, redzot manu priekšzīmi un pausto sajūsmu, arī viņa ar grāmatām vēlēsies sadraudzēties.

Pēc nesenās telefona sarunas ar savu mammu un iepriekš minētās grāmatas slavēšanas, arī viņu izdevās “pavilkt” līdzi - mamma piekrita piedalīties vēlreiz. Lasīsim kopā, vienā grupā. Un kopā tad arī pārrunāsim izlasīto. Jo ir tik forši diskutēt par grāmatām – es to varētu darīt stundām ilgi! Īpaši tad, ja sarunu biedrs, lasot, ir uztvēris pavisam savādāku domu pavedienu. Un cik ļoti tas spēj satuvināt!

Atrast laiku lasīšanai nav viegli, es to zinu. Taču tas mūs dara bagātākus. Tad nu izmantoju katru brīvo brītiņu – pusdienas laiku darbā, vannas istabas apmeklējumu, stundiņu vakarā, lai tikai izlasītu vēl lappusi no tās pasaules, kuru varam izveidot tikai mēs paši.