Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Aptuveni pirms diviem gadiem, t.i., 2019. gada 23. aprīlī, žurnālā Big Data & Society tika publicēts Oksfordas universitātes Interneta institūta pētījums, pētījuma autori Carl J. Öhman un David Watson (Avots: https://time.com/5579737/facebook-dead-living/) izmantoja datu kombināciju, ieskaitot prognozēto mirstību un iedzīvotāju skaitu no ANO, kā arī Facebook lietotāju pieaugumu laika gaitā.
Autori rakstā apgalvoja, ka cer uz efektīvu politikas iejaukšanos un pārdomātu tiešsaistes mirušo personu atstātā personīgā digitālā mantojuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm kā daļu no viņu dzīves. Pētījuma autori apgalvoja, ka viņu mērķis nav kritizēt sociālos mediju, bet gan uzsākt dialogu par digitālo īpašumu, digitālo identitāti un vēsturisko mantojumu.
Patiesībā, piemēram, sociālo tīklu platformas Facebook mirušo lietotāju konti kļūst par īpašu piemiņa vietu, kurā gremdēties atmiņās, atbalstīt tuviniekus, kuri ir sērās un pārdzīvo zaudējumu. Taču sarunājoties ar cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši tuvinieka nāvi, bet joprojām sociālajos tīklos redz mirušā profilu, attēlus, ierakstus un dienasgrāmatu, spēj “turpināt” dzīvi bez sāpēm, stiprām ilgām un spēju uzturēt piemiņas garu.
Piemēram, iepriekš daudzkārt pieminētais Facebook piedāvā iespēju dzēst mirušā lietotāja kontu, tāpēc, piemēram, vecākiem, kuri zaudējuši bērnu līdz 18 gadu vecumam, ir jāpieprasa pieļuve sava bērna kontam. Šī kārtība un pieprasīšanas process nepieciešams, lai ar dokumentācijas palīdzību apstiprinātu nāves faktu. Jā, šī ir tēma par kuru nevēlamies domāt, kur nu vēl iedomāties iespējamos risinājumus, nonākot šādās situācijās.
Lai vai kā – mums ir jāzina savas un citu tiesības arī digitālajā vidē, jo šim laikmetam ir savi izaicinājumi un priekšrocības. Vai maz mēs kontrolējam pagātni? Ar to domājot, vai esam informēti par tuvinieku, it īpaši bērnu izveidotajiem profiliem dažādās platformās un sociālajos tīklos? Kādas ir viņu atstātās digitālās pēdas jeb nospiedumi?
Bet – kā ar mums - pieaugušajiem? Vai mūsu digitālais mantojums paliks citām paaudzēm, un kļūs par manas dzimtas digitālo mantojumu? Kādu vēstījumu es vēlos ierakstīt digitālajā laikmetā?
Diemžēl vai par laimi, tāpat kā cilvēka ienākšana šajā pasaulē, tā arī aiziešana ir cilvēka neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ja iepriekšējās paaudzes lielākoties rūpējās par to, kā nodot no paaudzes uz paaudzi albumu kalnus, tad šobrīd – mēs runājam par digitālo mantojumu. Par digitālo mantojumu, ko mēs veidojam savas dzīves laikā, par tiem – “digitālajiem nospiedumiem”, kas paliks mūsu bērniem, vīriem, sievām, vecākiem, ģimenei un citiem tuviniekiem.
Mazliet dīvaini ir runāt par nāvi, kad ļoti gribas dzīvot. Un tomēr – atgriežoties atpakaļ pie raksta sākuma, pēc Facebook aplēsēm, vidēji vienas dienas laikā mirst 8 tūkstoši Facebook lietotāju (Avots:https://medium.com/swlh/how-many-dead-people-are-on-facebook-aa296fea4676), bet lielai daļai no šiem bojā gājušajiem, tuvinieki izvēlas uzturēt mirušo kontus un glabāt piemiņā aizsaulē aizgājušo cilvēku stāstus.
Atliek vien uzdot jums jautājumu - Kāda ir jūsu pieredze un domas par šo tēmu?
Biedrība Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija