№41 Linda: Es viņu mīlu!

Esmu Linda, nu jau pēc nepilnām divām nedēļām būšu 26 gadus veca sieva savam vīram, ar kuru ļoti lepojos, priecājos, par kuru stāvu un krītu, jo nav neviena labāka par viņu. Nu jau ar savu foršo vīru esam kopā 6,5 gadus, no kuriem 6 mēnešus esam precējušies. Manuprāt, īsto vīrieti satiekot, jau uzreiz ir īpaša ķīmija, kaut kāds strāvojums, ko vārdos nevar aprakstīt. Uzreiz tā nav mīlestība, bet pieķeršanās, vēlme būt kopā, dzirdēt balsi, sajust viņa klātbūtni, rūpes un tieši to pašu sniegt otram. Mīlestība parādās vēlāk, kad jau ir iepazīts otrs un ir tā, ka patiešām ir grūti nodzīvot kaut vienu dienu, ja nav bijis nekāda kontakta, katra klusuma minūte šķiet kā mūžība.

Uzsākot kopdzīvi ar savu mīļoti vīrieti, tu nevis šausti sevi par pieņemto lēmumu, esi ērcīga un neapmierināta, bet esi laimīga, ka vari būt diendienā kopā, sagaidīt mājās un pavadīt uz darbu. Tā jaukā sajūta, kad esiet kopā, kad sapņojiet par nākotni un vienkārši variet būt kopā. Protams, ar laiku sajūtas vairs nav tādas kā iesākumā, taču tās nebūt nemazinās, bet mainās uz labo pusi, tā satīstās un stabilizējās. Rodas lielāka sapratne, iejūtība un cieņa pret otru, par vietu un brīvu telpu, kas ir reizēm tik ļoti nepieciešama.

Protams, ka šo jauko brīdi, kad tu vai kāds tev atzīstas mīlestībā nav iespējams aizmirst. Tas bija mūsu pusgada jubilejā, kad abi devāmies savā pirmajā ceļojumā uz Ēģipti. Tā bija pirmspēdējā diena no divu nedēļu ceļojuma, uz burulaivas, visapkārt bija tik zils, tik dzidrs ūdens, tik skaista daba, ka es sēžot blakus atzinos savam vīrietim mīlestībā. Jā, es biju pirmā, kas atzinās mīlestībā un es nedomāju, ka vīrietim ir jāšķir pirmais solis. Tajā brīdī es biju tik laimīga, visi apstākļi bija tik jauki, ka man dabiski šī trīs vārdu frāze iznāca laukā. Tā bija īstā vieta, lai atzītos mīlestībā. Reizēm man jautā – vai nevajadzēja pagaidīt, kad mans nu jau vīrs atzīsies man pirmais mīlestībā  un vai es to nenožēloju? Nē, nemaz! Jo tā sajūta, kad vīrietis tev pirmo reizi pasaka – es tevi mīlu, jebkurā gadījumā ir pati skaistākā, īpašākā un jaukākā diena. To es vēl tagad atceros. Tā bija pirmā diena, kad man bija vīrieša dzīvokļa atslēgas, es pirmo reizi gāju viena pati uz viņa mājām, zinot, ka tur neviena nav. Jau biju tikusi gandrīz līdz durvīm, kad pienāca īsziņa ar šiem trim jaukajiem vārdiem. Lai arī tie nebija mutiski, tie bija ļoti, ļoti īpašā brīdī pateikti. Tam nav jābūt rūpīgi izplānotam solim pirms tam, tam ir jābūt mirklim, kas ir patiesu sajūtu radīts un tajā nav vieta samākslotībai.

Jā, es domāju, ka ir iespējama mīlestība no pirmā acu skata, taču mūsu gadījumā tā nebija šī zibenīgā iemīlēšanās, neskaitāmās stundas pie telefona pēc pirmās satikšanās reizes. Tā bija mīlestība, kas izveidojās pakāpeniski, liekot stingru pamatu attiecībām. Taču nekad neesmu bijusi noraidoša pret cilvēkiem, kas apgalvo, ka ir to piedzīvojuši. Tā noteikti varētu būt!

Tā kā mīlestība nav taustāma, to ir pavisam grūti raksturot. Tās vairāk ir izjūtas, kuras uzvirmo gaisā, ieraugot otru, sajūtot pieskārienu, dzirdot un redzot otru. Tās sajūtas ir līdzīgas eiforijai, kad rodas tāda sajūta, ka esi pacēlies 100 metrus virs zemes un lidinies, mīļotā vīrieša smieklu, smaržas un pieskārienu ieskauta. Mīlestība manā uztverē nekad nav viena, tā iet roku rokā ar cieņu. Ja nebūsi spējīgs izrādīt cieņu pret otru, pret otra cilvēka ieaudzinātām vērtībām, tradīcijām un attieksmi, tad būs grūti vēlāk. Kad mazinās pirmais „rozā briļļu periods”, iespējams sāk parādīties lietas, kas otrā tik ļoti nepatīk, bet ar tām ir jāmāk sadzīvot un cienīt otru, nepāraudzinot, nenoniecinot un nekādā ziņā neaizliedzot kaut ko. Tas viss viņu padara par īpašu.

Mana mīļākā filma, kurā ir attēlota mīlestība ir ‘August Rush’. Tā ir filma, kurā ir attēlota jauna un talantīga īru ģitārista un kādas jaunas čellistes vienas nakts burvīgu nakti Ņujorkā, pēc kuras jauno cilvēku ceļi šķiras. Tomēr no šīs mīlas nakts dzimst puisītis Augusts Rašs, kurš apstākļu sakritības dēļ drīz pēc piedzimšanas nokļūst bāreņu namā. Paaudzies, puika ir kļuvis par ielu muzikantu, bet par viņu gādā kāds svešinieks. Augusts liek lietā muzikālo talantu, lai atrastu savus vecākus. Šajā filmā ir attēlota trīs veidu mīlestība: vecāku mīlestība pret bērniem, bērnu mīlestība pret vecākiem un divu cilvēku mīlestība, kas nekādu apstākļu dēļ nav šķirama, ja vien tā ir patiesa mīlestība. Šeit tiek parādīts, ka mīlestība nekad nav bijusi viegla, tai ir vienmēr kādi šķēršļi, kas ir jāiemācās pārvarēt, lai būtu kopā. Arī ikdienā ir novērojamas mazākas vai lielākas problēmas, kur ir jāiemācās tikt ar to visu galā, nevis vienkārši aizgriezt muguru otram.

Mana mīļākā filma ir Danas Glover izpildītā dziesma ‘It is you’. Šajā dziesmā ir vārdi, kas aizķer sirdi, kas liek atcerēties, ka jā, šis vīrietis, kas ir man blakus, ir mana otra pusīte, bez kuras es nevaru iztikt. Arī mana vīra viena no favorīt dziesmām ir tieši šī dziesma. Šī dziesma vēlāk arī kļuva par mūsu pirmo valsi, kuru mēs izpildījām Rundāles pilī. Tā sajūta, kad mēs griežamies, ieskauto savas mīļākās dziesmas melodijā – ir fantastiska.

Lai arī ir daudz dažādu viedokļu par šo grāmatu, taču es ieteikšu grāmatu „Krēsla”. Tajā ir attēlota pārdabiska mīlestība vienam pret otru, mīlestība, kuras dēļ abas puses ir gatavi atteikties no lietām, kas ir pašas, pašas svarīgākās. Mīlestība, bez kuras nav iedomājama turpmākā dzīve, kā dēļ ir gatavs pārmainīties.

Mīlēt vai būt mīlētai - protams, būtu jauki, ja būtu iespēja apvienot abas lietas, taču, ja nepastāv iespēja izvēlēties, tad noteikti es izvēlos – MĪLĒT. Mīlot ir iespējams izbaudīt tik pat daudz jauku emociju gammu, tad vismaz sniedzot otram prieku, smaidu, ir iespējams sajust otru, redzot kā smaida un redzot, ka otrs ir laimīgs. Mīli un būsi mīlēts!

Garlaicības mākta, studiju un rudens slapjdraņķa nomocīta, nolēmu izmantot interneta tehnoloģijas un vismaz "pasērfot". Tā nu satiku vienu foršu "sērferi", ar kuru izveidojās foršs kontakts. Saraksti pa sarakstei, nonācām līdz runām par pirmo tikšanos. Tad nu nolēmām, ka trešdiena, 11. oktobris, būs ideāla diena, jo man lekcijas nav tik daudz, varu paspēt universitātes bibliotēkā izmācīties, savukārt nu jau vīram, tā nav pirmdiena un darbā nav sapulces. Norunājām tikšanos 18:00 pie Brīvības pieminekļa. Protams, es jau biju pirmā . Stāvēju pie soliņa un ar kājām spārdīju koku lapas, kas bija jau skaisti nokrāsojušās dzeltenas, sarkanas. Ārā spīdēja fantastiska saule un patiesībā - bija atvasara un ne tikai laukā, bet arī sirdī. Tad nāca viņš. Lēnā solī, varēja redzēt, ka mazliet uztraucies, bet smaidīja. Sekoja neveikls čau, mazs klusuma brīdis un tad es pārņēmu runāšanu. Viņš piedāvāja vairākus variantus, uz kurieni varam iet un ko darīt. Aizgājām uz kafejnīcu pie Pulvertorņa (nosaukumu vairs neatceros, bet jau vairākus gadus tā vairs nav), es pasūtīju šokolādes kūciņu, vīrs siera kūku. Vēl tagad atceros, cik tur bija skaisti - dominēja oranžie un brūnie toņi, skaista mūzika un maz cilvēku, kas netraucēja sarunāties un veltīt laiku viens otram. Atceros, ka pati pirmā saruna mums bija tieši par politiku, jo tuvojās Saeimas vēlēšanas. Izrunājām iespējamos kandidātus un iespējamos devumus valstij. Vēlāk devāmies uz biljardu. Tā man bija pirmā reize un es patiešām nemācēju spēlēt un neizlikos. Vīrs varēja mani godam mācīt (gluži kā rāda filmās). Protams, ka es zaudēju un zaudēju vēl šobaltdien (lai gan nu jau vairs nemaz neeju). Patiesībā nākamie randiņi bija tikpat jauki un forši. Līdz ar to mums nav viena īpaša pazīme, bet par savām lietām vienmēr uzskatīsim zelta rudeni, šokolādes un siera kūciņas, basketbola un biljarda spēles, kā arī lai cik jocīgi tas nebūtu – vēlēšanas.

Mēneši pēc mēnešiem ritēja ļoti ātri un tuvojās gada jubileja, par kuras tuvošanos es skandināju jau vismaz mēnesi iepriekš. Runāju, ko mēs varētu sadarīt, par to, ka nu jau gads apkārt...patiesībā tēmēju, lai neaizmirst nopirkt dāvanu! Taču, kad pienāca 2007.gada 11. oktobris un es ienācu pie vīra istabā, man bija tāds kauns...jo es BIJU AIZMIRSUSI par mūsu pirmo gadu kopā! Taču Viņš nemaz nebija aizmirsis. Uz galda stāvēja fantastiska lilija un smaržas "The one". Es atceros, ka nemaz nedevu viņam vārdu - uzreiz sāku:"Ak, es stulbene, es aizmirsu...". Tagad liekas smieklīgi, bet tad tā neveiklā situācija, kad es tiešām biju aizmirsusi, pilnīgi un galīgi, likās kā pasaules gals! Lieki teikt, ka pēc tam mēnesi es vēl savu mīļoto vīrieti pārsteidzu ar mazākām dāvaniņām (mēģināju izpirkt savu vainu). Ceru, ka izdevās! Līdz ar to neveiksmīgo pirmā gada jubileju, tā bija pēdējā neveiksmīgā jubileja. Nākamās jubilejas mēs vienmēr esam atzīmējuši divatā. Aizejot uz kādu kafejnīcu vai vienkārši mājās noskatoties skaistu filmu. Uz apaļākām jubilejām (kā 3. gadu jubileju un 5 gadu jubileju) bijām uz foto-sesijām, lai iemūžinātu skaisto dienu. Katru gadu 11. oktobris ir saulaina un silta diena, gluži kā pirmā diena.

Patiesībā divatā mēs esam vienmēr. Pagaidām mūsu mazajai ģimenei nav piepulcējies trešais ģimenes loceklis, tāpēc ir daudz jauku dienu, kad mēs esam divatā.

Ja pašā sākumā Valentīndienas mēs svinējām vairāk, tad tagad mēs viens otru pārsteidzam ar nelielām, bet patīkamām lietām – es vīram uzcepu kādu gardu kūku, savukārt vīrs man atnes skaistus ziedus. Tad seko tā jaukā divbūšana, filmas skatīšanās un sarunas. Sarunas, bez kurām nav iedomājamas attiecības.

Šajā konkursā es vēlos piedalīties, jo vēlos izjust izaicinājumu, pamainīt ikdienas rutīnu un, protams, arī iespēja gūt ceļojumu balvā ir jauka. Būtu jauki paziņot vīram, ka esmu ‘ Gada labākā sieva 2013.’ Un pasniegt dāvanā ceļojumu J

Kļūsti par projekta "Labākā sieva 2013" dalībnieci! Iesūti anketu!