Es to spēšu, lai arī cik tas grūti būtu!

Dažu brīdi gribas iesaukties: „Vai man Dieviņ !”, kur bija prāts uzsākt studijas, mani taču neviens netrieca ar kātu uz turieni, bet iekšējā pasaule sauktiņ sauca pēc kaut kā jauna, un vēl pēc kaut kā nebijuša. Varēju, mierīgi turpināt savu dzīvi veltīt tikai mājas dzīvei, draudzenēm, un protams ģimenei. Bet nē, bija jāuzliek kārtējais dzīves mērķis jeb kaut kas, lai sevi pārbaudītu. Jo diemžēl esmu cilvēks, kam patīk sevi apgrūtināt, tāds liels mīnuss man. Neko darīt! Ir brīži, kad gribas plinti mest krūmos, un beigt visu to. Visu šo domu attur, ģimene, budžets un tas, ka ir tikai pirmais pusgads aizvadīts, tā sauktajā skolas solā :D Mierinu ar domu iespējams, ka paliks vieglak, jo nāks apskaidrība, kā visu salikt pa plauktiņiem, kas kuram pasniedzējam ir vajadzīgs no manis. Un kā to visu savienot ar ģimeni!

Tādēļ brīnos par saviem mīļajiem, ka viņi spēj izturēt mani, un nav sakravājuši koferus. :D Kad jāgatavojas kārtējai sesijai, vai arī  kārtējā pēdējā brīža prezentācija jāsagatavo, tad tādos brīžos man ir žēl, ka kļūstu nejauka, kā tāds meža dīvainis, kas var uzrūkt no istabas kakta, kur esmu aizrāvusies ar savām lietām ,ka pat nav jaudas paņemt klēpī mazo princesi, vai lielo skolnieku, lai samīļotu vai atbildētu uz viņu uzdotajiem jautājumiem. Meita, man  pasākusi atbildēt īsi ar „mhm”, jo pati esmu ievērojusi, ka atbildu viņiem tā, jo nav laika.  Šādi brīži, man tiešām liek sev uzdot jautājumu, vai tādēļ ir jācieš maniem tuvajiem , ka esmu izvēlējusies iet studēt? Ir grūti, lai arī visi esam pie vietas, tas ir tā- vīrs darbā, bērni cits skolā, cits dārziņā un es pati studējos, nākas secināt, ka visas šīs pārmaiņas ir kaut kā atbīdījušas mūs pa stūriem un vairs nejūtamies, kā vienota ģimene.  Tad, kad ir brīvdienas es cenšos kompensēt bērniem, to savu tā saucamo nīgrumu, kas radies pa darba dienas laiku-brīvdienās, tad ir tikai mana ģimene, izslēdzu domas no skolas darbiem. Ir tikai viņi un es! Gaidam, garās vasaras brīvdienas, lai tad saturas Latvijas daba, jo Ozoli nāks baudīt to J

Bet es saprotu, ka viņi ir ar mani, un cenšas mani atbalstīt kā vien spēj. Viņi zina, ka tas ir man vajadzīgs, lai arī es nogurstu no visa tā, ik pa brīdim, bet ieelpojot un skaitot līdz 10, atkal lecu iekšā, tajā ar jaunu sparu un entuziasmu. Vēl man ir paveicies ar kursa biedriem, kuros var ļoti daudz pozitīvisma smelties. Viņi ir tādi paši trakuļi, kā es un akadēmija zina, kas ir biologi un kur viņi zālē sēž!

Tādēļ, novelu ikvienai gūt spēku sevi, savā ģimenē, skolās, darba vietās un nepadoties pie dzīves grūtībām. Rast iespēju peldēt pa straumi un censties turēt augsti paceltu galvu, un neļaut sevi nogremdēt. Būt stiprām! Mēs to varam ,jo galu galā sievietes to spēj.

Ar cieņu Luīze jeb Luidži ;)