Es par atbalstu skrējējiem

24. Apr 2013, 12:03

Tāpat kā daudzas sievietes arī es laiku pa laikam esmu uzsākusi skriešanas treniņus. Parasti tam bija nepieciešama kompānija, vieta, kur skriet un protams spēja pārvarēt slinkumu un nogurumu. Ar to veiksmīgi tiekot galā, treniņi varēja sākties. Bet ejot laikam , vienmēr kautkas notika un visas mūsu aktivitātes ar to arī beidzās.

Gāja laiks un tad, kad vēlēšanās paskriet bija jau saskaņā ar manu iekšējo es, sapratu, ka dažādu problēmu dēļ to darīt nevaru. Neskatoties uz to, es vienmēr esmu bijusi atrgājēja un pie iespējas arī nedaudz paskrienu. Saprotams, ka tas vecums vēl nav, lai ņemtu rokā nūjas, vai soļotu kā pilnvērtīga omīte, tapēc es esmu izvēlējusies mazliet citas fiziskas aktivitātes.

Kad es sapratu, ka skriet man nevajadzētu?

Tas notika kādā rudens rītā, kad mēs ar Kati devāmies uz vilcienu. Izgājām laicīgi, bet kā jau zinat, viss jāapskatās, jāpapļāpā un te dzirdu vilcienu, bet mums vēl labs gabaliņš līdz vilcienam. Ņemu kājas pār pleciem un jožam, cik vien spēka. Aizdusa, paskriet protams grūti, jo sāp kāja, saprotu, viss nav spēka, nokavēsim.

Pēkšņi aizmugurē maza balstiņa stingri nosaka: Mammīt viss būs labi , mēs paspēsim.

Piesprējām pie perona, skatos vilciens gaida tikai mūs, kad tiku vagonā, nozvērējos, turpmāk iziesim uz vilcienu piecas minūtes ātrāk, nekādas nevajadzīgas skriešanas, nevar un nevajag darīt to, ko nevar. Viss darāms pamazām, izvērtējot savas iespējas.

Bet neskatoties uz to, ka neskriešu pati un domāju ka tāda neesmu viena mans priekšlikums aktīvi atbalstīt mūsu AKTĪVĀS MĀMIŅAS.