Es esmu ome

Es esmu gan mamma jaunākai meitai, gan ome mazbērniem. Tāpat kā mana mamma, kad kļuva par omi, strādāja, arī es strādāju.  Un ja godīgi, patiesi pat ļoti nogurstu. Ir jārēķinās, ka mums jaunajām omēm ir pie 50 un tie noteikti vairs nav 20.  

Arī mums ir tikai divas brīvdienas, labākajā gadījumā. Man tāda ir tikai viena- svētdiena. Kā jau, Jūs, māmiņas redzat, gribās atpūsties, jo visu laiku nākās veltīt tieši mazuļiem un arī mēs omes agrāk bijām mammas un tagad ir tas laiks, kad bērni ir izauguši un var laiku veltīt, kaut nedaudz, bet sev.

Bērni, tā ir Jūsu izvēle.

Negribās ticēt, ka Jūs apspriedāties ar savām mammām par to, ka Jūsu ģimenē būs bērni. Arī man piedzima mazā Kate un bija skaidrs, ka mana mamma viņu neskatīsies. Tas bija saistīts ar viņas veselības stāvokli, otra ome bija mums blakus, bet es ļoti labi zināju, ka viņa ir tikai tiem gadījumiem, kad mēs paši nevaram bērnu pieskatīt. Piebildīšu, ka ome mums nekad nav atteikusi, bet es labi redzu, ka viņai ir grūti. 

Kad mēs ar vīru izlēmām, ka mums būs mazulis, tas bija kopējs lēmums, līdz ar ko arī atbildība ir kopēja. Es sāku strādāt, kad Katei palika pusgads, bet mazās kopšanu pārņēma vīrs. Un es noteikti varu teikt, ka viņu ne reizi nepārņēma "mammas"nogurums. Iespējams tas ir saistīts ar to, ka mēs bijām vecāki un mūsu lēmums bija ļoti pārdomāts. Mēs atradām iespēju atpūsties, dodot brīvo laiku viens otram. Piekrītu uz restorānu un kino  arī mums kopā nesanāca iet.

Kā ome es esmu jau četriem mazbērniem. Un arī mana situācija ir ne viennozīmīga. Vienu mazbērniņu esmu redzējusi tikai vienu reizi, tā bija viņa mammas izvēle un es to esmu pieņēmusi un cienu, es neuzskatu, ka man ir jāuzprasās par labo omi, ja viņa to nevēlās.

Man ir bezgala jauka mazmeitiņa, kuru redzu reti un arī pie pieskatīšanas nepiedalos, tur galveno lomu spēlē otra ome. Mēs ar viņas mammu sazvanāmies, sarakstāmies un arī es neskrienu ar dāvanām katru nedēļu. Viņas atbrauc arī pie mums, arī tas ir reti, jo Lindiņa strādā, es labi saprotu, ka tāds ir laiks. 

Mani mazdēliņi Gustavs un Ralfs savu omi redz daudz biežāk, bet arī es strikti esmu noteikusi, ka mazo Ralfiņu neskatīšos, kamēr viņš ir  maziņs. Viņš ir kā maza ūdenszāle un tas nozīmē, ka visa diena ir jāpavada viņu uzmanot. Bet tas nenozīmē, ka es nemīlu mazo bumbulīti un man nesāp sirds, ka viņš tagad ir tālu un es viņu nevaru samīlēt.

Dzīve ievieš savas korekcijas un Gustiņš dzīvo kopā ar mums, tātad te es esmu ome uz pilnu slodzi, ar bērnu dārzu un dažādiem treniņiem.  Ja es teikšu, ka ir baigi viegli, runāšu nepatiesību. Man ļoti palīdz tas, ka viņi ir divi un Katei ar Gustiņu nav liela gadu starpība. Vakarā, kad gribās pasēdēt atpūsties, to izdarīt nevar, jo mazajam kāpēcītim gribās runāties, darboties, tad ir jāpalīdz nomazgāties un kad desmitos abi mazie guļ, es saprotu, ka spēju tikt tikai līdz gultai, bet no rīta 6.00 atverot acis saprotu, ka man nav spēka piecelties.

Lūk tā, mīļās māmiņas, pataupiet savas omes, saprotiet viņas, mīliet viņas tādas kādas viņas ir, jo citas Jums dievs nav devis. Atmiņas par omu neveidojas no dāvinātajām dāvanām, bet gan no skata, smaida un mīļas tikšanās.