Es esmu mamma!

Ilvija82
Ilvija82 3. maijs 2016 22:45
670

Labvakar!

Mammas lomu baudu teju, teju divus gadus. Esmu laimīgākā mamma uz zemes, jo man ir brīnišķīgs dēliņš, kuru man dāvājis pats Dieviņš. Būt mammai - tas ir kaut kas vārdos neizsakāms, kaut kas vienreizējs, patiess, mīļš un neatkārtojams. Esmu laimīga, ka esmu sieviete un varu piedzīvot un izdzīvot mammas lomu savā dzīvē.

Pirms dēliņa ienākšanas manā dzīvē biju sevi pilnībā atdevusi darbam. Strādāju daudz un man patika tas, ko daru, tāpēc materiālā ziņā, esot dekrēta atvaļinājumā, jutos gana nodoršināta. Tāpēc topošās mammas - maksājiet nodokļus! Mazajam tika iegādātas visas nepieciešamās lietas. Vienīgais, ko neiegādājāmies bija barošanas krēsliņš, jo tā īsti nesaskatījām ar vīru tā esamībai mājās jēgu, tāpēc vīrs pats ar savām rokām uzmeistaroja galdiņu ar krēsliņu savam dēliņam. Tagad jau viņš šēž un bauda maltītes pie tā kā īsts karalis. Arī patreiz par materiālo stāvokli nesūdzamies, lai gan vīrs strādā "melnu muti" un dzīvoklī vēljoprojām rit remonts. Es arī esmu atsākusi darba gaitas. Tiekam galā, lai arī vienmēr jau gribas, lai naudiņas ir mazliet vairāk.

Mana grūtniecība pagāja ļoti labi. Man nebija sliktas dūšas, nesāpēja mugura, kājas pampa tikai pēdējās divas nedēļas. Vienīgais ar ko cīnījos visus deviņus mēnešus - nepārtraukta kuņģa dedzināšana. Rainers nāca pasaulē ķeizargrieziena operācijā, bet es nepārdzīvoju, ja viņš tā izvēlējās, tad tā vajadzēja un viss. Ļoti sāpīga bija spinālā anestēzija, kuras sekas liek par sevi manīt arī tagad - regulāri sāp mugura. Varikozās vēnas arī ir kļuvušas redzamākas, ir arī nedaudz liekā svara, bet visas augstākminētās lietas ir mazsvarīgas, jo Latvija, pateicoties man un vīram, ir kļuvusi par vienu vīrieti bagātāka.

Esmu ļoti augusi kopš esmu mamma. Vairāk gan tas attiecas uz lietu, notikumu uztveri un izpratni. Kas agrāk likās nesaprotams vai mazsvarīgs, tagad ir pašsaprotams. Ja kādreiz savu brīvo laiku veltīju sev - nododoties sportiskām aktivitātēm, tad tagad brīvā laika nav vispār. Ja kādreiz man darbs bija prioritāte (10 gadu laikā nevienas zilās lapas), tad tagad tā ir ģimene un bērns, jo darbs jau nav zaķis, nekur neaizbēgs. Kādreiz domāju, ja bērns niķojas un krīt zemē bļaudams, tad viņš ir izlutināts, bet tagad es pati to piedzīvoju. Kādreiz es domāju, kā gan var staigāt ar netīriem sēžamratiem, tagad saprotu, ja gribi, lai tie ir pilnīgi tīri, tag jāmazgā katru dienu. Saprotu, ka neesmu uz šīs plašās pasaules viena  - ir kāds, kuram es esmu VISS!

Dekrēta atvaļinājumā man bija ļoti grūti aiziet, jo šķita, ka dzīve apstāsies "Kā tas būs, ka man nebūs jāiet uz darbu?" Bija asaras. Gana ātri gribējās atpakaļ uz darbu. Kad Raineram palika gads un 8 mēneši es sāku strādāt, bet viņš sāka apmeklēt bērnudārzu. Tagad situācija ir tāda, ka dēls daudz slimo, lai gan domāju, ka viņš man ir dikti veselīgs, bet izrādījās, ka pret bērnudārza vīrusiem gana uzņēmīgs. Tad dzīvojam pa māju, tad atkal es pa darbu un Rainers pa bērnudārzu, citreiz viņš pie omes. Viņam dikti patīk dārziņā, ja ne tie vīrusi....Un es esmu apmierināta, ka esmu atsākusi darba gaitas, citādi jau man likās, ka es pamazām iznīkstu!

Attiecības ar vīru nedaudz ir mainījušās, jo neesam vairs divi vien, ir jārēķinās, ka mums ir mazs brīnums, kurš prasa savu laiku, uzmanību un mīlestību. Bet naktis jau sen pieder tikai mums. Arī Rainera vecevecāki labprāt auklē mazbērniņu un palaiž vecākus brīvsolī, lai var pabūt divatā. Kaut gan tagad mūsu laiks divatā vairāk tiek pavadīts remontējot dzīvokli, bet n jau pavsiam, pavisam drīz tas beigsies. Lielāks pārbaudījums bija dzīvokļa remonts nevis dēla ienākšana mūsu dzīvē. Es ļoti cenšos pildīt sievas, draudzenes, mīļākās lomu, lai vīram nerastos vēlme skatīties pa kreisi, lai arī zinu, ka viņš to nekad nedarītu. Pats tā saka, ja gribētu tā darīt, tad nebūtu mani precējis :)

Draugu loks nav mainījies. Tie, kuri bija blakus, kad biju viena un neprecēta, tie ir kopā ar mums arī tagad. Tiekamies retāk, bet sazināmies regulāri.

Dēla ienākšana manā dzīvē ir nesusis tikai labas lietas - kļuvu par sievu; sapratu, ka darbaholisms cilvēkam nāk tikai par sliktu; ar vīru iegādājāmies jaunu īpašumu, kurā pavisam drīz uzsāksim kopdzīvi; kļuvu par mammu, kas sākumā biedēja, bet tagad  es droši varu teikt, ka esmu pateicīga Dievam, ka viņš man atsūtīja brīnišķīgu, mīlošu, strādīgu vīru un visjaukāko, vismīļāko dēliņu!

Ar katru dienu arvien vairāk lepojos - ES ESMU MAMMA!

P.S. Man nepatīk vārds MĀTE, negribētu, lai dēls mani sauc tā! Titulfoto no neta dzīlēm!

Jauku vakaru vēlot,

Ilvija. 

 

20160506085037-83483.jpg


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies