Dzīvot šeit un tagad

Mēs ļoti bieži daudz ko atliekam uz vēlāku laiku un brīdi,kas šķiet, ka tad tam būs īstais laiks. Ja tā padomā, šis "vēlāk", "kad izaugsi", mums tiek "iepotēts" jau bērnībā. Atceros, ka mamma bērnībā teica:"Tad, kad Tev būs astoņpadsmit, varēsi darīt to un to..." un šos maģiskos astoņpadsmit sagaidot es darīju, ko pavisam citu. Cits astoņpadsmit gados staigāja pa klubiem, smēķēja, dzēra, es savos astoņpadsmit gaidīju savu dēliņu un neatliku to uz laiku, kad būs savs dzīvoklis, kad būs stabils darbs, kad vismaz divdesmit pieci...

Tagad, kad nu jau drīz man būs divas reizes astoņpadsmit, Tu saproti, ka jādzīvo ir tagad un šeit visu laiku, ne tikai kādā konkrēta situācijā, vai arī liktens piespēlētā pārbaudījumā, nevar gaidīt kādu atskaites punktu, atskaites vecumu, lai sāktu dzīvot sev, dzīvot tā, kā es vēlos un tā, kā es emocionāli labi jūtos.

Kā tas ir dzīvot šodien un tagad? Šī sajūta ir fantastiska, to "noķeru" dzerot kafiju agri no rīta, kad fonā skan putnu čivināšana, gan smaržu šai dzīvošanai piešķir tikko nopļauta zāles smarža, kad kafiju malko un izbaudi, nevis "ātri, ātri" izstrēb un skrienu... Protams, citam arī ātri padzertā kafija dod baudu un baudu noķer sajūtot jaunās Dolce Gabanna smaržas, vai kūrorts Ēgiptē. Svarīgi jau ir tas, lai tā sajūta nav ķeksīša pēc, bet Tu to tiešām sajūti ar sirdi un gūsti no tā prieku par dzīvo un dzīvot prieku.

Un tieši tur ir tas būtiskais, ka "noķer" šo skaisto dzīves baudīšanas un šodienas dzīvošanas sajūtu, neatliekot to uz rītdienu, uz laiku, kad bērni izaugs, uz laiku, ka tad, kad būs laiks, vai tad, kad būs nauda, tad nu es darīšu to un to... Kas tad mainīsies rīt, parīt, kad bērni izaugs? Tas būs laiks, kad mums līdz savai atvēlētajai stundai būs palicis arvien mazāk un mazāk. Nemānīsim sevi, mēs taču katrs kādreiz aiziesim un to, kad mēs aiziesim, nezinām neviens.

Kādēļ šī rīta tēma "dzīvot šodien un tagad"? Esmu burvīgā vietā, kur mums, sievietēm, trīs dienu tēma ir "dzīvot šodien un tagad". Esmu nometnē, jā, arī sievietēm ir nometne, ne tikai bērniem, kā mums pieaugušajiem tas ir ierasts un, jā, es atļāvos sev paņemt brīvdienas, es atļāvos finansiāli sev šo nometni un padomāju par sevi. Es tā vēlējos, tieši tāpat kā atļauties beidzot vairāk padomāt par sevi, ne tik daudz par vīru un bērniem, kuriem vienmēr iegādājos ko jaunu, kuriem vienmēr izpatīku, kurus "apčubinu" un tad beigās tikai padomāju par sevi. Nav viegli, bet es ļoti cenšos to mainīt.

Kā jādzīvo šodien un tagad? Tādas formulas nav, tas viss ir sajūtās, ja Tu to proti izdzīvot un satvert, tas ir milzīgs gandarījums, nu tā, ka Tu ej pa ielu, vai brauc mašīnā un smaidi, smaidi par visu - par sauli, kas Tev pretim spīd, par peļķi, kurā iebrauc, kad tikko esi nomazgājis auto, par milzīgo lietus gāzienu, kad lietussargu esi aizmirsis mājās... Tā ir tā sajūta, kad "neperies un necepies" par sīkumiem un lietām, kuras pa lielam mēs izmainīt jau tāpat nevaram, ka Tu tās pieņem tādas, kādas tās ir. Tās ir sajūtas, kad Tu sevi mīli un Tu sevi lutini - baudot kafiju agrā rītā mājas dārzā, nopērkot sev jaunu blūzīti, kurpes, pusdienojot restorānā pēc garas darba dienas, neļaujot sev stāvēt pie plīts un sevi nogurdināt vēl vairāk, nav jau restorānā obligāti jāpasūta garneles, ne vienmēr varam atļauties vakariņot ārpus mājas.  Izjūtot šīs dzīvošanas sajūtas, Tu uz bērnu nekārtīgo istabu, uz bērnu strīdiem un vīra "burkšķēšanu" raugies savādāk...

Dāmas, dzīvosim šodien šeit un tagad, jo dzīvojam taču mēs vienreiz...