Dzīve likusi kļūt par čūsku

Šobrīt es sevi indentificēju kā čūsku.

Kāpēc? Tāpēc, ka dzīve mani ir norūdījusi un raksturā esmu kļuvusi kā čūska. 

 Čūska pēc savas dabas ir mierīga viņai patīk gulēt saulītē un apdomāt dzīvi, arī man patīk neko nedarot apdomāt savu dzīvi.

Ja mani vai manu ģimeni neaiztiks, neaizskars arī es mierīgi paiešu garām, tā pat kā čūkska, kas parāpo garām, ja to neprovicē.

Čūskas parasti rīkojas pēc saviem ieskatiem un arī es daru tā, klausu tikai savam prātam un sirdij un nevienam citam.

Čūskas var būt nesaudzīgas savu mērķu īstenošanā, arī es tā pat bieži daru visu iespējamo, lai sasniegtu vajadzīgo mērķi.

Čūskas apveltītas ar lielu intuīciju, Čūskas nojauš citu rīcības motīvus un precīzi izprot situāciju, arī es ar dzīvē pieredzēto spēju novērtēt cilvēkus un jūtu cilvēku motīvus un nolūkus.

 Nekad nedrīkst par zemu novērtēt Čūskas pacietību - tā var ilgi gaidīt īsto brīdi uzbrukumam, tā pat ir ar manu pacietību vienā brīdī tā var neizturēt.

 Ja Čūsku kaitina tad zinat, Čūsku atbildes sitiens vienmēr trāpīs mērķī, man dzīve iemācījusi rīkoties taisnīgi, ja kāds man vai manai ģimenei izdarīs pāri, tad bez atbildes es noteikti nepalikšu.

Ja man šo jautājumu par to ar ko es sevi indentificēju uzdotu pirms 5 gadiem, tad tajā laikā es sevi būtu indentificējusi ar taureni, kas cenšas izlīst no kūniņas un atplest spārus, lai uzsākt savu lidojumu pa dzīvi.

IEPAZĪSTI SEVI: pirmais tēls