Dziedoši papagaiļi, svaigi cepta maize u.c. Vidrižu pusē

26. Aug 2015, 09:52

Šajā rakstā minētās apskates vietas nav piedzīvotas vienā dienā. Droši vien tas nebūtu iespējams, bet ja jūs plānojat doties Limbažu virzienā, dažas apskates, izzināšanas un izbaudīšanas vērtas vietas varu ieteikt.

Pirmais, braucot no Rīgas, apskates vērtais ir Emiļa Jūlija Melngaiļa Vidrižu novadpētniecības muzejs, kur seno laiku klasē iespējams pasēdēt skolas solā, parakstīt ar tintes otu, patupēt uz zirņu maisa. Protams, gids pastāsta Emiļa Melngaiļa dzīves gājumu, ceļu, kā tad viņš nonāca pie tautasdziesmu apdaru vākšanas. Tā kā nesen bijām R.Blaumaņa mājās, interesants likās fakts, ka abi bijuši draugi, principā E. Melngailis bijis kā aizbilstamais rakstniekam. Un tieši pateicoties R.Blaumaņa labajiem ienākumiem, topošais komponists tiek uz Drēzdeni mācīties.

Muzejā vēl iespējams iepazīt citu svarīgu novadnieku devumu tautai. Atsevišķa istaba ierīkota rakstniekam un skolotājam Leonam Paeglem, kur atrodas viņa personīgais rakstāmgalds, gultas utt.

Muzeja augšstāvā ierīkots ''sarkanais stūrītis", kur vecākiem, ja vien tie jau tik veci:), kavēties atminās par oktobrēnu piespraudītēm, pionieru kaklautiņiem u.c. Puikam jau patika, viņam tā ir kā sava veida romantika:)

Ģimenes biļete EUR 1,50.

Darba laiks:

P. - Pk. 10:00 - 18:00

Blakus bijušajai skolas ēkai atrodams vēl kāds muzejs, ko ierīkojis tēvs, bet tagad vada 2 brāļi Andrusi. Tur iespējams aplūkot senos sadzīves priekšmetus un darbarīkus, kas lietoti līdz 1940.gadam. Šo privātkolekciju tēvs sācis veidot jau 1972.gadā. Kad māte burtiski metusi tēvu ārā no mājām, sapratis, ka jāmeklē lielāka novietne savām bagātībām, bet dēls saka, ka šobrīd jau atkal trūkst vietas. Bet pagaidām muzejs ir kādreiz kolhoza piešķirtajā Igates pagasta klētī, blakus skolai. Ieeja pret ziedojumiem. Tur patiesi var atrast visu nepieciešamo dzīvošanai-veļasmašīnu, pletīzerus, graudu maļamo, rīves, kafijas dzirnaviņas un grauzdētāju, visu, kas nepieciešams maizes cepšanai, linu apstrādei utu. utt. Ir iespējams uzspēlēt akordeonu vai uzpūst gana tauri, kas pagatavota no bērza tāss. Krājums tiešām plašs. Un saimnieks ar mazu humora devu par katru priekšmetu sniedz informāciju, liekot arī pašiem ciemiņiem uzminēt, kam tad konkrētais priekšmets ir kalpojis.

Man pašai pirms apskates šķita,ka nekas jau vairs nevar pārsteigt, bet šeit tiešām daudz lietu, kas citur nebija redzētas, kaut vai zobenzivs deguna kauls, kas atrasts Baltijas jūrā.

Un te var redzēt pat to, kā cilvēki kaltē tabaku:) Pāri visam smaržo saimnieku sietās pirtsslotiņas (1,50/gb., gaiļbiksīšu un citu tēju pagatavošanai savāktas zālītes (0,20 centi par pušķīti).

Bērniem, domāju, noteikti patiks šinšillu audzētava z/s ''Sautlāči", kas atrodas paris simtu metru uz priekšu pirms Igates pils. Ir norādes uz ceļa. Iepriekš savu vizīti gan labāk pieteikt 26792029.

Bet pirmais, ko ieraugām, ieejot audzētavas ēkā, ir papagaiļi. Visdažādākā lieluma un krāšņuma. Kopā ap 30 no 13 dažādām šķirnēm. Saimniece saka, ka parasti papagaiļi, kad klāt ir svešie, ne īpaši dzied, bet mums ir paveicies. Un iekšā ir tik tiešām skaļš! Krāšņais amazones papagailis ir dikti gan dusmīgs par mūsu ierašanos, rādot pat sarkanas acis:) Blakus būrī mītošais ir kā sargsuns viņam, jo sāk neganti klaigāt, kad saimniece amazonieti mēģina izņemt no būra. Un tā esot vienmēr, ja aiztiek zaļo skaistuli. Vēl, protams, populārie korellas un viļņpapagaiļi. Netipiski oranžā krāsā paradīzes papagailis. Ūbele un citi skaisti putni. Spalvu skaistums un krāšņums pārsteidz ar savu spožumu un it kā nedabīgajām krāsām, liekot brīnīties, vai tiešām pasaulē ir tik skaistas krāsas? Brīnišķīgi krāšņi! Saimniece stāsta par turēšanas īpatnībām, par barošanu. Protams, tas bērnā rada interesi tādu papagailīti aizvest arī uz mājām. Ļoti ceru, ka spēšu pārliecināt, ka papagaili mums nudien nevajag:)

Otrajā telpā mīt paipalas, kuras katra dienā izdējot pa oliņai. Tās var arī iegādāties. EUR 1,50/11 gb.

Protams, pašas šinšillas. Tās tiek audzētas vaislas materiālam, tāpat ādiņām, no kurām dāmām tiek pagatavoti silti kažoki ziemai. Vienam puskažokam vajag labas kvaliātes 50 šinšillu ādu. Izrādās, šinšillu gaļa arī esot ēdama. No viena dzīvnieciņa sanākot apmēram 250 g gaļas. Dīvaini, jo mums tas asociējas ar mīļdzīvnieciņu, mājas mīluli. Šinšillas var nodzīvot pat līdz 15 gadiem. Tās būros tiek turētas katra mātīte pa vienai, bet tēviņam, kur uz katru ir apmēram 6 mātītes, ir brīva pieeja pie visām dāmām, kad vien sagribas. Dāmas gan viena pie otras netiek iekšā, jo ap kaklu ir aplikts tāds kā gredzens, kas neļauj izspraukties uz konkurentes būrīti. Redzējām arī pāris dienu vecs mazulīšus, kas arī piedzimstot uzreiz tādi pūkaini, nevis pliki. Visvairāk iecienītā krāsa ir pelēkā, bet būrīšos atradās arī pa kādam melnākam un baltam radījumam. Ja ir interese, šeit var arī iegādāties dzīvnieciņu. Ap 35 eiro. Vismaz zināms, no kurienes nācis, nevis kā zoo veikalā-ne vecums, ne veselības stāvoklis, nekas nav pārbaudāms. Kaut arī šinšillas ir naktsdzīvnieki, tie ļoti labi piemērojas arī saimnieka dienaskārtībai. Arī todien, kad atbraucām, liela daļa nevis gulēja, bet vai nu asināja zobus, vai mazgājās smiltiņās. Un kas interesanti - šinšillas ļoti labi smaržo vai, precīzāk, tām nav nekādas smakas, tikai mīksts, patīkams kažociņš. Bērniem dikti patika šeit, it sevišķi, iespēja pabužināt mazo grauzēju un saimnieces jauno suņuku. Ekskursijas cena-2 eiro no cilvēka. Vienīgais bīstamais-vēlme kādu no dzīvniekiem vest mājup:) Bet ja esat tam gatavi, uz priekšu!

Igates pilī ir vērts iegriezties kaut vai bijušajās dzirnavās ierīkotā krodziņa dēļ, ja ir vēlme paēst. Cenas vidējas, apkārtne sakopta, bet pati pils gan nekas īpašs, ja tā drīkst teikt. Varbūt mūs vienkārši nošokēja personāla sacītais, ka, lūk, šodien es jūs nelaidīšu apskatīties pili. Izskatījās,ka tā vēl pēc iepriekšējām svinībām nebija uzkopta, bet to tad var pasniegt savādāk. Pilī it kā esot veltīta piemiņas ekspozīcija bijušajam novadniekam, slavenās zemūdenes „Ronis” komandkapteinim H. Legzdiņam, bet arī to redzēt mums todien nav lemts.

Pēc paēšanas vienīgi pastaigājamies pa parku.

Pāri dzirnavu dīķim redzama jaunā Sv.Jāņa Kristītāja un Marijas Magdalēnas baznīca. Tā ir unikāla, jo vienā baznīcā apvieno četru galveno konfesiju – luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu -ticīgos. Šī ir arī vienīgais dievnams Latvijā, kurš par prioritāti izvirzījis lūgšanas par bērniem – gan neiznēsātiem, ar veselības problēmām, gan sievietēm, kas nevar ieņemt bērnu, sarežģītām vecāku attiecībām ar bērniem, u.c. ģimenes un dzīvības jautājumiem. Tātad-īpaša vieta.

Braucot tālāk uz Limbažiem, ceļa malā vecajā kroga ēkā atrodama N.Bomja maizes ceptuve "Lielezers". Maize šeit tiek cepta jau no pašu 90.gadu sākuma. Un tā patiesi ir garšīga. Ir iespējams iegādāties arī smalkmaizītes (ap 30 centi/gb.), pīrādziņus (0,21/gb.), dažādas sāļās uzkodas un, protams, maizīti. Tur ieejot, gribas nopirkt visu, jo izskatās tiešām garšīgi un ir svaigi. Ceptuves veikals atvērts katru dienu, izņemt svētdienu, no 6:00 līdz 15.00

Nu un karstā laikā, protams, jāiet peldēties. Pēc maizes ceptuves ar nosaukumu ''Lielezers" apmeklējuma, protams, jābrauc uz ezeru ar tādu pašu nosaukumu. Limbažu lielezera pludmale ir labiekārtota-ir gan pārģērbšanās kabīnes, gan tualetes, gan bērnu rotaļu laukumi, gan sporta laukumi. Ir iespēja iznomāt katamarānus (2 eiro/h) un laivas (1,40/h). Ar laipām atdalītas peldētavas, kur viena paredzēta tieši bērniem ar maksimālo dziļumu 70 cm. Pieaugušajiem domātās peldētavas max dziļums 3,5-4 m. Bet tā kā ūdens svārstības nav krasas, arī es ieeju līdz savam drošajam dziļumam un peldu uz ārpusi. Ūdens ir silts kā piens, gaiss karsts, bet šeit ir forši-nav daudz cilvēku (kad tie saradās, tad gājām jau prom), ir iespēja aktīvi izkustēties, mazie var šļūkt pa slīdkalniņiem. Vienīgais mīnuss, ka uzrauga mājiņā nebija iespēju nopirkt pat ūdeni, ko bijām piemirsuši automašīnā. Ejot uz auto, var iziet Lielezera dabas taku 3,6 km garumā, kas 1 km garumā ved pa koka laipām, bet ja nav vēlmes, pietiks ar īso sajūtu taku.