Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Es nekad neesmu izcēlusies ar lielu draudzeņu baru. Man nav bijušas draudzeņu pasēdēšanas, kūkošanas, tējošanas un kopīgu iešanu uz klubiņiem pēc piedzīvojumiem. Tomēr dažas bija - vien no studiju laikiem, otra - no darba. Taču dzīvē nekas nestāv uz vietas un kļūšana par ģimenes cilvēku parāda, kuri ir īstie draugi.
Kad mums pieteicās dēliņš, kontakti ar draudzeni, sauksim viņu par Elīnu, kļuva arvien retāki, virspusējāki, līdz izsīka pavisam. Tagad, šķiet, neesam tikušās nu jau 6 gadus. Savukārt reizēs, kad saņemu ziņu no viņas telefonā, zinu, ka būs kāda privāta vajadzība. Piemēram, lūgums aizlienēt manus kursa darbus vai studiju pierakstus, jautājumus, vai gadījumā man nav zināma kāda brīva vakance vai neizīrē kāds dzīvokli, kur varētu apmesties viņas brālis.
Savukārt, kad centos sarunāt kādu tikšanos, vienmēr bija atrunas - tad nav laika, tad, savukārt, viņa uz Rīgu nebraukšot (ikdienā Elīna strādā Rīgā, bet dzīvo vienā no Rīgas guļampilsētām), kur nu man prāts, savukārt, ja es gribu braukt ar bērnu, tad tikai vienā konkrētā dienā un laikā, jo citkārt viņai visādas darīšanas. Tā teikt, paēdušais nepaēdušo nesapratīs. Tā nu mūsu draudzība šo gadu laikā ir kļuvusi pavisam vāja. Līdz galu galā vairs viena par otru praktiski neko vairs nezinām.
Savukārt otra draudzene, iegūta darbā, ir no tās pašas sērijas. Tikai šajā reizē dzīvojam vien dažu pieturu attālumā viena no otras, taču iemesli ir dažādi. Es esmu divu bērnu mamma, kura vairs nav interesanta (lai gan nemīlu runāt tikai par bērniem), savukārt viņai kā jau bezbērnu meitenei ir savas skriešanas. Taču brīvdienas vienmēr ir TABU, tajās tikšanās nedrīkst būt, savukārt pēc darba- nogurums. Un brīdī, kad redzi Instagramā vien kārtējo bildi no tusiņiem, sirsniņā kaut kas iedurās, jo sajūtos nedaudz nodota.
Tagad atliek vien gaidīt līdz mirklim, kad radu pulciņā būs sadzimuši mazuļi, lai būtu uz viena viļņa un, iespējams, atrastu jaunus draugus, kas man kā cilvēkam, kurš sevi neuzskata par īpaši komunikablu, nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem.
Tiesa, gaidot otro mazuli, esmu ieguvusi jaunas draudzenes, kuras, ļoti ceru, nebūs īslaicīgs projekts, bet gan uz palikšanu. Jo kā nekā katram jaunam draugam pieķeros ar visu sirdi.
Kā mainījās Tavas attiecības ar draudzenēm pēc bērniņa piedzimšanas?
Man arī ar nekad nav bijis daudz draudzeņu, un pirmais brīdis pēc bērniņa piedzimšanas, un arī taisnību sakot brīdis ko biju gaidībās arī likās tāds.. nu tukšs,vientuļš. Likās, ka vienīgie draugi ir vīrs, vīra māsas, vēl kāds ģimenes loceklis, jo viena no labākajām tikai nesen pārvācās atpakaļ uz LV, tagad tiesa mums ir ciešs kontakts, arī manu bērniņu viņa labprāt pieskta. Ar otru savu "labāko draudzeni" kopš brīža, kā 2016. gada janvārī uzzināju, ka esmu stāvoklī, līdz šim brīdim esmu tikusies vien 4 reizes, kaut gan vismaz sazvanīties vēl mēdzam.. Bet arī tā.. Jūtos nostumta nost no visiem kādreizējiem draugiem.
Tiesa esmu pateicīga kādam savam radiniekam, ar kuru kontakts pēdējā laikā ir tikai satuvinājies, un kura kāzās ar jauno sievu mēs iepazinām burvīgus sava vecuma precētos pārus ar bērniņu mūsu dēliņa vecumā, tā kā vismaz pamazām pamazām beidzot, var teikt pēc vesela vientulībā pavadīta pusotra gada esam sākuši sazināties, izklaidēties utt ar jauniegūtiem draugiem 😀
Nekā nemainījās 😀 Man ir divas īstas draudzenes - caur uguni un ūdeni, arī līķi palīdzēs paslēpt , ja vajadzēs. Mani divi bērni nav bijusi par šķērsli draudzībai. Vienai ir bērni otrai nav un nebūs, bet viņa priecājas par maniem bērniem 😀
Mana labākā draudzene ir saglabājusies jau no smilšu kastes laikiem. Abas esam mammas, vēl arvien nešķiramas, par spīti šķēršļiem, pārdzīvojumiem un faktam, ka nu jau katra mājojam savā pilsētā. 😀
Man ir 1 vislabākā draudzene no 10 gadu vecuma - nu jau 15 gadus esam labākās draudzenes. Ne mācīšanās katrai citā augstskolā, ne cita profesija nemainīja to. Kad man pieteicās bērniņš, mūsu draudzībā nekas nemainījās, tā pat pieauga. Kad piedzima mazais, sākumā runas, protams, bija par un ap bērniem. Tomēr, lai gan viņai nav bērnu, ar interesi uzklausa mani. Tagad viņa ir pārvākusies uz tālāku Latvijas vietu un sanāk tikties vien reizi mēnesī, tomēr sazvanāmies un mums vienmēr ir, par ko runāt. Es visiem novēlu tik labu draudzeni! 😀
Piekritu. Svarigi ir nodalit un ari vislaik neplapat tikai par berniem, bet situacijas medz but dazadas. Var ari but ta, ka pasa cilveka attieksme mainas, kad otram ir jauns "status".
Es arī piedzīvoju smagu brīdi, kad vislabākajai draudzenei piedzima pirmais bērniņš, nevarēju saprast, kāpēc brūk attiecības. Un sapratu, ka pati arī atsvešinos, bet tā nedrīsktēja, gāju - saņēmos un palīdzēju draudzenei viņas jaunajā dzīves posmā, tā vietā, lai vainotu - ka samazinājusies mūsu komunikācija. Un tas izdevās, mēs savu ilgo draudzību neesam zaudējušas, kas jau ir 14.gadus.
Draudzība gan pajuka ar augstskolas draudzenēm, kuras nespēja saprast mani, kad arī es kļuvu par mammu. Taču ar vienu no draudzenēm tomēr atgriezās, jo nonāca tādā statusā kā es. Un dažas vnk nenāca pretī, bet nosodīja, un nesaprata, ka ģimenes dzīve nav tas pats, kas tikai attiecības ar puisi. Bet es neskumstu, esmu ieguvusi draugus, ar līdzīgām interesēm, un draudzenu tik daudz, ka garlaicīgi nav! 😃
Man bija lidzigi. Bet es par to galigi nepardzivoju, jo man tagad ir fantastiskas draudzenes. Laikam daba " nemil tuksumu".
Draudzību ar draudzenēm vieglāk saglabāt, ja to nodala no vīra un bērna/bērniem. Tas ka kļuvu par mammu, netraucēja savu reizi paņemt brīvu vakaru un pabūt kopā ar draudzenēm.