Draudzene - primāra nepieciešamība, nevis ekstra vai untums

Pavisam nesen, sarunājoties ar kādu brīnišķīgu meiteni un dēliņa mammu, dzirdēju viņu sakām :”Bez savas labākās draudzenes es jau sen būtu sajukusi prātā”. Tagad sēžu, skatos uz šo brīnišķīgo vakar uzņemto fotogrāfiju un domāju par to, cik ļoti vērtīgas ir šādas attiecības.

Jo laba un atbalstoša draudzene ir primāra nepieciešamība, nevis ekstra vai untums. Jo, lai cik skaista ir dzīve, tie grābekļi šur tur mētājas, arī sliekšņi arvien ir tepat. Turklāt neviens tik labi nesapratīs sievieti – mammu, kā sieviete, kura pati pilda šādu lomu. Reizēm vienkārši gribās pasūdzēties un dzirdēt – jā, es zinu, kā tas ir… Tāpat pienāk brīdis, kad tikai draudzenes “pliķis” spēj atvērt acis un sapurināt.

Man ir bijusi šī lieliskā iespēja ar Viju kopīgi uzaugt - spēlēties vienā smilšu kastē, apmeklēt kopīgu skolu. Abas darījām neskaitāmus nedarbus, kopīgi piedzīvojām pirmo mīlestību, “ieķeroties” zēnos, kuri dzīvoja kaimiņos viens otram.

Kad viņai piedzima dēls, mūsu draudzība pārgāja gluži jaunā līmenī – ierastie picērijas apmeklējumi un kāršu vakari pārvērtās par “čubināsim mazuli”, sarunas kļuva dziļākas, nopietnākas, mēs pašas – daudz tuvākas. Zināmā mērā, tāpēc, ka jau agrā vecumā zinājām, ka gribēsim būt mammas, un tas, ka viena no mums šo “misiju” ir uzsākusi, bija kas īpašs mums abām. Turklāt tas mazais bumbulis man bija kļuvis tik tuvs, ka varētu būt manis pašas bērns. Kādā reizē smējāmies, ka Emīlam esmu kā otrā mamma.

Kad manas attiecības izgāja cauri īstām uguns kristībām, viņa bija man blakus un darīja visu, lai man palīdzētu. Ir brīži, kad man liekas – tieši viņas atbalsta dēļ es nenolaidu rokas. Lai kas manā dzīvē nenotiktu, lai cik arī nerādītu pulkstenis, viņa vienmēr ir bijusi pieejama, savukārt, es esmu bijusi atvērta viņai. Un tad, kad man piedzima meitiņa, viņas prieks bija gandrīz vai lielāks par manas mammas sajūsmu.

Vakar es redzēju ainu, kas lika manai sirdij laimē sažņaugties – mūsu bērni spēlējās kopā. Ieviņas pasaules pētīšanu un nogaršošanu par rotaļām gan nosaukt ir grūti, un tomēr – te nu viņi bija, abi uz vienas zemē paklātas segas. Un tajā mirklī šķita, ka visi šie kopā būšanas gadi ir kļuvuši gluži vai sataustāmi...

Dzīvojam dažādās pilsētās, tiekamies retāk, nekā man gribētos. Mums abām ir brīnišķīgas ģimenes, vīrieši, ar kuriem izrunāties. Un tomēr ir brīži, kad meklējam viena otru.

Mūsu draudzība sākās smilšu kastē un nu iet vienīgi plašumā – uz jaunām smilšu kastēm. Kas zina, varbūt reiz mūsu bērni būs tikpat tuvi un nešķirami, kādas tagad esam mēs. :)

Vai arī tev ir šāda draudzene? Vai esi aizdomājusies par šādu attiecību vērtību? Kādu lomu tajās spēlē tavi un/vai viņas bērni? :)