Dobeles traģēdija – nopietns trauksmes signāls institūcijām un sabiedrībai kopumā

Autors: “Centrs Dardedze” Preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska

Vakar sabiedrību pāršalca šokējoša ziņa par Dobelē notikušo traģēdiju – divi vecāki un 9 mēnešus vecs zīdainis atrasts miris, bet turpat līdzās pie atvērta loga pusbadā bijuši vēl trīs raudoši, mazgadīgi bērni. Vai šī traģēdija bija nenovēršama? Vai tā bija nejaušība? Diemžēl nē - tas ir skaļš signāls gan visām institūcijām, gan sabiedrībai kopumā, ka kaut kas nav kārtībā gan “sistēmā” un institūciju sadarbībā, gan arī līdzcilvēku attieksmē.

Lai gan biežāk sabiedrībā tiek runāts par fizisku, emocionālu un seksuālu vardarbību pret bērniem, vēl viens vardarbības veids ir bērnu pamešana novārtā. Par šo veidu tiek runāts mazāk, taču tas ir ļoti izplatīts visos sabiedrības slāņos – no nabadzīgām līdz pat turīgām ģimenēm, kurās vecāki ir pastāvīgi aizņemti darbā. Īpaši būtu jāuzsver novārtā pamešanas riski ģimenēs, kurās vecāki lieto alkoholu vai narkotikas, kā arī kurās vecāki paši bērnībā nav saņēmuši ģimenes rūpes.

Dobeles gadījumā izdzīvojušie bērni, kuri nedēļu pavadījuši līdzās mirušiem vecākiem un badā mirstošai māsiņai, ir ieguvuši prātam neaptveramu emocionālu traumu, kas diemžēl, visticamāk, nepaliks bez sekām. Taču atbilstoši mūsu psihologu pieredzei arī vieglākos gadījumos pamešana novārtā un emocionāla vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību – tā turpmākajā dzīvē var rezultēties gan depresijā, gan citos smagos psihiskos traucējumos. Tāpat šie vardarbības veidi iedragā cilvēka spējas veidot tuvas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem un nākotnē ar saviem bērniem, tādējādi turpinot vardarbības ķēdi. Augsts ir arī risks, ka novārtā pamesti bērni demonstrē antisociālu uzvedību un iesaistās noziedzībā – bērni cenšas par sevi parūpēties, kā māk.

Jāuzsver, ka jebkura veida vardarbība pret bērnu ir novēršama, ja visās institūcijās ir vienota izpratne par to, kas ir vardarbība, kādas ir tās pazīmes un kādā veidā informācija par vardarbības riskiem tiek uzkrāta un nodota citām iestādēm. Spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, ziņas par ģimenes situāciju katrai iestādei atšķiras. Sociālais dienests medijiem raksturo ģimeni kā labvēlīgu (pat priekšzīmīgi kārtīgu), kā vienīgo riska faktoru minot trūcīgo statusu. Tikmēr policija norāda, ka ģimene bija nelabvēlīga – vīrietim iepriekš bija piemērota nošķiršana, lai aizsargātu sievieti no vardarbības, turklāt, kā vecāku ticamākais nāves iemesls šobrīd tiek minēta narkotiku pārdozēšana. Tie ir faktori, kas jau iepriekš var liecināt par augsta riska situāciju. Turklāt sieviete bija nesen dzemdējusi un noteikti bija arī medicīnas iestāžu redzeslokā.

Un te mēs atkal nonākam pie prevencijas. Mēs nevaram atļauties tikai dzēst ugunsgrēkus, kamēr blakus rodas arvien jauni. Ir ļoti būtiski jau iepriekš pamanīt un analizēt visus iespējamos riska faktorus un visām valsts un pašvaldības institūcijām – policijai, bāriņtiesai, sociālajam dienestam, medicīnas un izglītības iestādēm – radīt efektīvu sadarbības modeli informācijas apmaiņai. Šodien visām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un uzdot jautājumu – kas nav kārtībā ar informācijas apriti? Ko varam uzlabot?

Ir skaidrs, ka sociālais dienests nekādi nevar izstāvēt klāt visām ģimenēm, kas nonākušas to redzeslokā. Turklāt jābūt kādam signālam, lai informācija kādas ģimenes riskiem pie sociālā dienesta vispār nonāktu. Šeit parādās ārkārtīgi nozīmīgā sabiedrības loma vardarbības novēršanā. Katrs (!) no mums ir atbildīgs par to, lai bērni mūsu valstī būtu pasargāti. Ja mēs dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud vai kliedz bērns, mums ir jāiesaistās – kaut vai piezvanot pie durvīm un painteresējoties, vai varam kā palīdzēt. Ja redzam, ka pirmsskolas vecuma bērns klaiņo apkārts viens pats, mums ir jārīkojas. Ja mēs redzam, ka veikalā vecāki pazemo bērnu, mums ir jāreaģē – ne nosodot vai kauninot vecākus bērna priekšā, bet vienkārši piedāvājot palīdzību. Arī uzmanības pievēršana – signāls: mēs redzam, ka kaut kas nav labi! - var mainīt pieaugušo rīcību pret bērnu. Nekādi attaisnojumi par to, ka tā nav mūsu darīšana, nav pieļaujami, ja mums līdzās cieš bērns. Jebkurš bērns.

Ja šis mājasdarbs – risku atpazīšana, informācijas apmaiņa un preventīva rīcība - netiks veikts ikvienā pašvaldībā, ja katrs cilvēks nesaskatīs savu personīgo atbildību ikviena bērna glābšanā, varam tikai gaidīt nākamo traģēdiju.