Divas stundas un... kļūstu par vēl skaistāku un laimīgāku mammu

17. Oct 2013, 16:25

Sveika, mana bloga lasītāja!

Varbūt jau atceries, kā stāstīju par savu 100 minūšu garo ikmēneša rituālu. Jā, toreiz es stāstīju, kā ar lielu nepacietību gaidu savas kosmētiķes apciemojumu, kad varu stundiņu ļauties viņas prasmīgo roku pieskārieniem, aromātiskajām maskām, masāžām un vēl un vēl... Nenoliedzami, rituāla obligātā sastāvdaļa ir ceļš līdz kosmētiķei ar sabiedrisko transportu, jo tas ir mirklis, kad varu netraucēti palasīt grāmatu, neviens to neplēš ārā no rokām, necenšas apēst grāmatzīmi vai arī izmisīgi nedīc „Mamm, mamm, mamm”... Nu, tik izmisīgi, ka sirds vai sāk lūzt.

Tuvojas tas mirklis, kad būs jāatgriežas darbā ofisā, tādēļ cenšos vēl noķert pēdējos mirkļus. Ne tikai kopā ar mazuli (ak, kas gan vairs tas par mazuli, drīzāk gan mazs, nešpetns buciņš), bet arī minūtes, kuras veltīt tikai sev. Tādēļ šoreiz centos nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Kā? Par to visu pēc kārtas...

Savam mazajam ziķerim esam atraduši vietu dārziņā, kuru tas varēs apmeklēt, kamēr es atradīšos darbā, taču piekritīsiet, iesākumā vajag nelielu „izmēģinājumu”, lai mazais varētu uz neilgu brīdi apciemot savus potenciālos rotaļu biedrus, iepazīt telpas, audzinātājas... Tādēļ ar audzinātāju vienojāmies, ka šodiena būs tā diena, kad varēšu pāris stundiņas veltīt tikai sev, bet mazais tikmēr iepazīs dārziņa vidi.

Ar sažņaugtu un asiņojošu sirdi, drebot rokām un kājām mazo vedu šorīt uz dārziņu. Noteikti mammas piekritīs, ka to sajūtu, kad savu mazo eņģelīti atdod kādam citam, svešam cilvēkam pirmo reizi pieskatīt, nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt. Ir stress par to, kā būs, kas būs, vai viss būs labi. Tāpat arī ar mani.

Šorīt aizvedu mazo uz dārziņu un... divas, tikai manas, stundas varēja sākties. Atzīšos nelielā grēkā, pa ceļam uz frizētavu piestāju Salas konditorejā, lai nopirktu divas savas iemīļotās kanēļa smalkmaizītes. Ak, kāda teiks, ka nu var māt ardievas figūrai, bet, dažkārt taču var, vai ne? Un kad tad vēl, ja ne dienā, kad ir VESELAS 2 STUNDAS BRĪVĪBAS!

Līdzi uz frizētavu biju paņēmusi grāmatu un, kamēr friziere čakli mainīja manu matu krāsu un veidoja jaunu griezumu, es lasīju... ui, kā izbaudīju katru burtu, komatu un vārdu! Tiesa gan, būs melots, ja teikšu, ka nemaz nebiju satraukusies. Protams, domāju, kā manam dēlēnam sokas, vai viņš nav pamanījies jau nograut visu dārziņu, nomocījis audzinātāju, taču tad nomierinājos, jo, ja jau notiktu kas traks, man taču uzreiz zvanītu.

Kad divas stundas bija pagājušas, dārziņā pretim mazajam rakarim ieradās smaidīga un skaisti saposta mamma. Kā atzina audzinātāja, mazais bija uzvedies necerēti labi, pat paguvis uzķepināt savu pirmo zīmējumu – lapas kokam.

Lūk, kā šodien pagāja manas divas stundas, kas veltītas tikai man pašai. Nu smaidu, jo viss jau sagatavots vakariņām, mazais rakaris guļ un es rakstu savu blogu. Diena ir izdevusies! :)