Divas nedēļas ‘’atvaļinājums’’

Divas nedēļas kopā ar dēliņu pavadījām prom no mājām, prom no ikdienas rutīnas. Šajās nedēļās mazais ķipars tika gan lutināts, gan uzlaboja savas prasmes. Es atpūtos no darba, no rutīnas un no vīra.

Šīs divas nedēļas pavadījām rehabilitācijas centrā ‘’Vaivari’’. Personāls un speciālisti ir izpalīdzīgi, saprotoši. Dēliņam bija piepildīta gandrīz visa diena. Ar mazo darbojās ergoterapeite, fizioterapeite, logopēde, mūzikas terapeite, reitterapeite. Dēliņš baudīja masāžu un pērļu vannu, brīvajā laikā varēja doties uz baseinu. Ūdens procedūras un zirdziņi viņam bija vismīļākās ‘’procedūras’’.

Žēl, ka bija slikti laikapstākļi, kuri neļāva baudīt slidkalniņa priekus, bet līdz jūrai tik un tā aizčāpojām un tā ir skaista arī ziemā. Mazais arī protestēja pret jauno režīmu. Trešajā dienā atteicās ēst ēdnīcas ēdienu, pastaigu laikā izrādījās cik vien spēja – peļķes bija viņa apmātība, pēc katras pastaigas drēbes bija jāmazgā. Un gulēšanas režīms otrās nedēļas sākumā sagāja grīstē – gulēt gāja sešos vakarā un cēlās četros no rīta. Bet nu esam mājās un tagad bērns ir kā bērns, nevis nepaklausīgs ziķeris.

Šīs divas nedēļās man bija trakas. Trakas tādā ziņā, ka bērns mājās neprasa tik daudz uzmanības, kā tur. Ja pietrūkst enerģijas, stafeti var nodot tētim, bet tur nekā. Mājās iet gulēt labi, tur viņu ar mocībām varēja pierunāt uz gulēšanu. Plus vēl neklausīšana mani nokausēja līdz pēdējam. Pirmdien ierodoties darbā kolēģi jautā, nu kā atpūties? Ha, vai tad to var nosaukt par atpūtu?! Bet par spīti visiem niķiem un stiķiem, es atpūtos no ikdienas mājas darbiem, no darba un pat paguvu sailgoties pēc otrās pusītes. Bija brīdis arī sev un grāmatu lasīšanai, tā kā nemaz tik traki nebija. Vienīgais pašai prasās pēc kādas pērļu vannas un kārtīgas masāžas. Kas zina, varbūt rīt tikšu pie masāžas!

Patīkamu šo nedēļu un burvīgu rītdienu!