16.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 6
Pirms kāda laika visai sāpīgu, bet, īstenībā, patiesu sarunu piedzīvoju kopā ar savu dēlu. Ir taču, manuprāt, visai pašsaprotami, ka es no sava lielā 16 gadīgā bērna saku kaut ko prasīt - palīdzi, lūdzu, pie mājasdarbiem - nokrāso sienas savai istabai, nopļauj zālīti, iznes atkritumus, nomazgā mašīnu. Bet mans pusaudzi dumpojās - ir taču brīvlaiks un bērniem ir jāatpūšas.
Es, savukārt, viņam sāku skaidrot, ka manā laikā es sev vasaras mēnešos kabatas naudu pelnīju pati strādājot dārzniecībā, veikalā utt., uz ko viņš man atteica:"Tavā laikā vēl ar zirgiem brauca..." Uz ko es "uzvilkos" vairāk un teicu:"Tad, kad piedzims mazais, tad jums, lielajiem, būs jādara vēl vairāk," uz ko saņēmu asu atbildi:"Es pašā sākumā par šo jūsu "mazo" vispār nebiju priecīgs un viņu negribēju."
Teikšu godīgi, man ar manu saasināto uztveri grūtniecības laikā, asaras bija acīs... kā, kā Tu nevēlējies šo mazuli? Ok, paskaidro tad, lūdzu, iemeslus un Tavu domu gājienu šim visam. Neticas, ka 16 gados varētu būt griezsirdība uz mazāku brāli, vai māsu. "Tu zini, ko draugi un paziņas par to visu domā? Man ir zināms puisis, kur ģimenē viņi ir pieci bērni un zini, kā to visu vienaudžu vidū dēvē? FERMA!!! Mēs jau nebūsim no tā visa tālu, mēs būsim četri." Es savukārt jautāju atkal:"Bet, kas tur slikts, ka jūs būsiet četri?
Dzīvot taču mums ir kur, esam beidzot pieķērušies remontam, lai jums katram būtu sava istaba, paēduši jūs esat, mīlēti jūs esat, nedzīvojam jau mēs nabadzībā, lai uztrauktos, kā jūs pabarot, vai apģērbt. Jā, tas prasīs resursus no mums, pieaugušajiem, jo līdzekļi būs jātērē vairāk, bet tas jau neattiecas uz jums, bērniem!" "Nē, tas vistiešakajā mērā attieksies uz mums, jo mums tad paliks mazāk, mums pirksiet mazāk, par mums domāsiet mazāk," tā man lielais puika argumentēja savu pārliecību.
Protams, šie 9 mēneši ir devuši viņam laiku, lai pierastu pie šīs domas. Jā, atceros, ka tiklīdz man sāka parādīties puncis, viņš kaunējās no saviem vienaudžiem, ka viņam mamma ir gaidībās un viņam jau ir 2 māsas. To es pamanīju, bet pieļāvu domu citam iemeslam, bet izrādās, ka bērnu vidū daudzbērnu ģimenes nav pozitīvi vērtētas. Bet bieži vien šis vērtējums arī no pieaugušo viedokļa ir visai skeptisks un stereotipisks. Bet, vai tiešām būt daudzbērnu ģimenei ir slikti?
Vai tiešām bērni kautrējas, ka viņiem ir liela ģimene? Jā, nav viegli būt daudzbērnu ģimenei, bet es nevaru iedomāties, ka man kāds no bērniem nebūtu, es nevaru iedomāties savu ikdienu bez viņiem, jo viņi katrs piedod savu krāsu mūsu ģimenes dzīvē. Jā, es varētu dzīvi baudīt citādāk, krāšņāk finansiālajā ziņā, apceļot pasauli, biežāk atpūsties, bet es nenoželoju savu izvēli, ka savu dzīvi esmu iekrāsojusi šādām krāsām, esot par mammu savam kuplajam bērnu pulciņam, aicinu arī sabiedrību mainīt savu viedokli un nenosodīt daudzbērnu ģimenes, jo no kurienes tad pusaudžiem šie viedokļi par "Fermām"? Tos jau veidojam mēs paši - sabiedrība.
Šeit jāskatās tikai no 16.gadīgā emocijām - protams, ka viņš negrib ne brāli, ne māsu tādā vecumā. Ja viņam vēl ir 16, tad viņam var pat likties, ka kur nu mammai tādā vecumā bērns - nekas personīgi, bet atceros, ka pati tajā vecumā domāju, ka 50 gados jau dzīvi būšu nodzīvojusi un mirusi, tagad liekas smieklīgi, bet 16.gados jau 30 gadi ar likās daudz! Tas ir tikai tāds posms viņam, vajag sevi un savu domāšanu mazliet atcerēties.
Un par tiem pienākumiem - šajā vecumā vairs neizmācīsi, ja nav iepriekš tas jau pamatā ielikts - kad pašam sāksies sava dzīve, tad nu viņš visu mācēs satīrīt, ēst uztaisīt un arī veļasmašīnu ieslēgt...
Reiz biju pie neirologa ar vecako bernu,un mums izvertad loti interesanta saruna. Arste piemineja,ka pat padsmitgadigie berni ir greizsirdigi uz mazulq ienqksanu gimene. Vins raud pa naktim,mammai vairak uzmanibas japievers vinam,ne man utt. Lai cik jocigi neskistu,ari lielie berni ir greizsirdigi.
Ari esmu ieverojusi,ka daudzbernu gim.skaitas nu ta...laikam tadi stereotipi par absoluto nabadzibu utml.
Par palidzesanu majas. Tur jau no bernibas bija jaradina,ka kaut kas ir jadara,nevis tagad lielam jarada jauni pienakumi jaunas situacijas ietvaros ja ieprieks tadi nav bijusi.
Tavā stāstā saskatu vairākas savstarpēji īsti nekorelējošas lietas.
Mazuļa ienākšana ģimenē ir plānota un gaidīta no vecāku puses, bērniem tas nozīmē jaunu statusu un attiecību maiņu ģimenē. Un manā skatījumā ir tikai normāli nepriecietāties par vecāku izvēlēm. Laiks visu saliks pa vietām, ar vecāku atbalstu un pūlēm vecākajiem bērniem pēc mazuļa piedzimšanas! Viss ir jūsu rokās! Savā laikā lasīju vienu līdzību - no bērnu skata punkta, vēl veina mazuļa ienākšanu ģimenē var salīdzināt ar to, kā sieva justos brīdī, kad vīrs atvestu mājās otru sievu un nostādītu fakta priekšā - es jūs abas mīlēšu vienādi un par jums gādāšu. Nez vai esošā sieva būtu droša par to, ka tā notiks kā saka vīrs un ar sajūsmu pieņemtu lēmumu. Zinu, tagad daudzas teiks -tās nav salīdzināmas situācijas, bet ir vērts padomāt, lai saprastu bērnu reakciju.
Darīt kopā mājas mazos darbiņus un tos sadalīt katram, ir normāli. To gan jāsāk no bērna kājas pirmskolā ne pusaudžu gados. Šo darbiņu veikšanu nekādi nevajadzētu saistīt ar to, ka mamma gaida mazuli un pēc mazuļa ienākšanas būs jāpalīdz vairāk, uzsvars būtu liekams uz to, ka esi liels un tu vari savu pielikt, lai kopā mums būtu labāk. Vienkārši šobrīd šajā konkrētajā situācijā ir jābūt piesardzīgiem, lai pusaudzis nesāktu justies atstumts tāpēc, ka ģimenē ienāk vēl viens, tas var radīt nepatīkamas sekas.
Par sabiedrības nelabvēlīgo attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm - diemžēl tā ir, jo kopumā pat pēc pētījuma un statistikas vairāk kā 90% daudzbērnu ģimenes netiek galā materiālā jomā ar savu bērnu uzturēšanu un vajadzību nodrošināšanu, bieži dzirdami stāsti un sūkstīšanās par to, ka valsts/pašvaldība pietiekami nepalīdz, par to ka valsts rdz nedod lielāku dzīvesvietu, to neiekārto, nedod gana lielus pabalstus un taml.. Papildus šīm gaudām, seko gaušanās par to, ka daudzbērnu ģimenē māte nevar strādāt un valstij būtu par jārūpējas, pensiju jāmaksā. Citiem vārdiem sakot lielākā daļa sabiedrības nemīl parazītus, kuri par savas dzīves jēgu uzskata bērnu ražošanu un dzīvi uz pabalstiem. Jā, es zinu daudzas foršas daudzbērnu ģimenes, kurās aug superīgi bērni - loloti, izglītoti un skoloti, tomēr vairāk zinu tādas kuras ierindojamas "man pienākas no valsts" kategorijā.
Domāju, ka vienkārši nelaikā piebildi to teikumu, ka “tad, kad piedzims mazais, jums, lielajiem, būs jādara vēl vairāk”, tāpēc arī tāda atbilde no dēla puses. Uzvilcies viņš bija (gribas paslinkot, a mamma ar tiem darbiem un vēl “draud”, ka pēc mazuļa piedzimšanas būs jādara vēl vairāk. Tad nu arī izmeta to, ko varbūt nemaz nedomā. Bet varbūt vienkārši tā arī ir - 16 gados nav vajadzības pēc mazākiem brāļiem vai māsām, tie ir bijuši nebijuši (jo īpaši, ja tādi jau ir - kā raksti, esat daudzbērnu ģimene un viņš ir vecākais bērns). A pārējā visa saruna zem tādas pašas uzvilkšanās nots tika runāta un jāsaka - ko tik emocijās nesarunā? 😉