Cik tomēr bērni ātri izaug, divi gadi paskrējuši nemanot

Pagājušajā nedēļā mūsu mazākajai meitiņai nosvinējām 2 gadu dzimšanas dienu. Liekas, tikko vēl biju stāvoklī, bet nu mazajai dāmai jau divi gadi, liela meitene. 

Atceros, cik satraukts mums bija 2014.gada 10.-12.oktobris, kad mūsu meitiņa vēlējās redzēt šo pasauli ātrāk, nekā tas bija plānots. Jau 10.oktobrī es biju slimnīcā, jo bija sākušās kontrakcijas. Izdevās tās samazināt, lai paspētu saņemt šķidrumu, kas bija ļoti nepieciešams meitiņas plaušām. Pēc pēdējās šprices arī tika veikts ķeizargrieziens 35.grūtniecības nedēļā. Jau pašā sākumā ārsti pateica, ka man visdrošāk būs tad, ja meitiņa piedzims ar ķeizargriziena palīdzību. Tā nu 12.oktobrī, svētdienā, dienas pirmajā pusē mazā Emīlija Biruta bija klāt. Ārsti man uzreiz atļāva viņu apmīļot, ar viņu iepazīties. Atceros, ka toreiz man asaras bira tik daudz, ka nespēju tās valdīt. Es biju laimīga, ka meitiņa bija pie manis, nevis uzreiz inkubatorā, jo iznākums varēja būt visāds...Viņa bija ļoti, ļoti maziņa - 2,5kg un tikai 47cm gara. Lai arī maziņa, bet spēcīga un vesela. Protams, pirmo diennakti viņa pavadīja māsu istabā uz novērošanu. Atceros, cik ļoti vīrs baidījās viņu ņemt rokās, jo viņa likās tik trausla, sīciņa. Protams, mazākās drēbītes mums nederēja, viss bija krietni par lielu.

Pirmās dienas un nedēļas bija pavisam savādākas, nekā ar lielo puiku un lielo meitu, jo mums bija ēšanas grafiks ar ēdienreižu skaitu, konkrētiem gramiem, cik viņai ir jādod papildus vēl klāt krūts pienam, bija kontrolsvēršanas ik pēc 2 dienām. Viņai vienmēr bija auksts, tādēļ gulēja uz aitas vilnas paladziņa, ratos mums bija aitas vilnas guļammaiss, ģērbām vairāk, nekā to vajadzētu. 

Pirmais gads nebija viegls, jo Emīlija nebija mierīga, mums nebija neviena nakts, kad viņa gulētu vairāk par 4-5 stundām. Tas jau bija daudz. Ļoti grūti mums gāja arī ar potēm, lai arī tās veicām vēlāk, nekā kalendārā paredzēts, nedēļu-divas mēs slimojām pēc katras potes. 

Pirmo dzimšanas dienu svinējam kopā ar mūsu kāzām. Nolēmām, ka vajadzētu tomēr apprecēties

Un nu vēl viens gads ir apkārt, pa šo gadu meitiņa daudz-ko ir paveikusi, iemācījusies un piedzīvojusi. Iemācījās staigāt, runāt, ēst, pielāgoties dienas ritmam un uzsākt bērnudārzu. Emīlija staigāt sāka vēlu, tikai nedaudz virs gada un 4 mēnešiem. Viņa to darīja ļoti prātīgi un uzmanīgi. Sasniedzot 2 gadu vecumu viņa ir atradinājusies no pudelītes, ar podiņu gan vēl mums neiet tā, kā gribētos, bet visam savs laiks un knupītis arī mums vēl ejot gulēt vakarā vēl vajadzīgs. Pa šo gadu Emīlijai ir arī ļoti mainījušies mati, no gandrīz plikpaurītes, ir kļuvusi par super lielo čirku. Viņa ļoti daudz runā, viņa pat izrunā burtu "r", kas lielajiem bērniem bija jāmācās. Viņa ir ļoti jautra, komunikabla un aktīva meitene. No pagājušās nedēļas ceturtdienas ir iemācījusies arī gulēt no vakara līdz pat rītam, ļaujot mammai netraucētu miegu, bet, iespējams, tas ir saistīs arī ar mūsu jauno segu, bet par to jau runāsim nākamreiz.

Šogad dzimšanas dienu uzticējām rīkot tētim. Kā jau vīriešiem viss ir daudz vienkāršāk - viesunams, bez īpašas kleitas, bez baloniem ( mamma tos pa kluso sarūpēja), bez lielā cipara 2, bez galda kartēm, galda noformējuma... Īstenībā, šiem gadu veciem, divgadniekiem to visu nevajag. Viņiem pietiek ar dāvaniņām - grāmatiņu, puzlīti, attīstošo kastīti ar klucīšiem un noteikti vajag degošas svecītes. Mums vienmēr gribas visu sarežģīt, mums vienmēr gribas, lai viss ir pa smuko, tam veltot milzīgas pūles un laiku, bet bērni priecājas par pavisam ikdienišķām lietām - par šo mīļo dāvaniņu, par priecīgu mammu un tēti, par māsu, kura dejo kopā ar viņ un par omēm un opjiem, kad beidzot visi varam kopā pasēdēt, saskandināt glāzes, jo, jā, Emīlijai ļoti patīk skandināt glāzes, skatīties kā svecītes deg un dejot..

Ko es ar to visu vēlējos teikt - vairāk mīļosim, vairāk izbaudīsim laiku ar bērniem, kamēr vēl maziņi, kamēr vēl vēlas mīļoties un čubināties ar mammu. Jo vēl pēc 10 gadiem buča mammai jau būs:"Nu ko Tu, mamm,es taču liels, draugi redzēs, lieli jau vairs nebučojas..." Tik lieli arī vairs neieritinās klēpī un vairs ne tik bieži apskauj tik ļoti, ļoti, ka pat elpa aizraujas. Tik lieli no rītiem nelien mīļoties ar mammu zem segas...