Šķiet mūžīgajā skrējienā bieži vien "paskrienam" garām kam visai nozīmīgam. Bieži vien uzskatām, ka bērni nevarētu domāt par mums tālredzīgāk, perspektīvāk, jo tie taču ir tikai bērni. Mēs, pieaugušie esam daudz gudrāki, pieredzējušāki un vienmēr visu zinām labāk, taču tā nebūt 100% nav.
Es ļoti cenšos saviem bērniem būt ne tikai mamma, bet arī labs draugs. Ar lielo dēlu man tas visai labi izdodas, ir lietas, kuras pārrunājam divatā, ir jautājumi, kuros, labprāt, viņam lūdzu padomu. Kādā no šādām reizēm viņš man pateica:"Mammu, Tu zini, kādēļ es Tev toreiz teicu, ka nevēlos savu nākotni saistīt ar konkrēto sporta veidu? Tu domā, ka es tiešām to nevēlējos, ka man nesanāca? Vēlējos un vēl joprojām vēlos, bet es zināju, ka, ja es tur palikšu, Tev būs grūti un Tu sabojāsi savu dzīvi, jo tajā bija cilvēki, no kuriem Tev bija jātiek vaļā un tās tobrīd priekš Tevis bija milzīgas finanses, bet, ja es Tev tolaik atklāti pateiktu savas domas, Tu vēlot man labu, censtos, mēģinātu visu šo slogu pavilkt..."
Es biju tik ļoti pārsteigta, kā bērns 8-9gadu vecumā, ko tādu varētu domāt, izdomāt? Izrādās, ka ne tikai viņi prot blēņas un niķus radīt, bet arī tik ļoti mūs sargāt. Vai viņš tobrīd izdarīja pareizo soli un izvēli? Pieļauju, ka jā, jo viņš vēlējās mani pasargāt, būdams vēl tik mazs un to darīja tā, kā uzskatīja par pareizu.
Es ļoti ceru, ka kaut kad nākotnē viņš spēs šo savu sapni piepildīt un nav svarīgi, ka viņš to neizdarija agrā bērnbībā, taču talants un dotības viņam uz to ir, atceros viņu to darām... tas mirdzums acīs, tā dzirkstelīte, ātrums, dusmas, asaras, prieks, gandarījums. Droši vien, ka nekas nenotiek tāpat vien, viņam tika dots laiks izsapņot, izdomāt, lai realizējot to viņš spētu mērķtiecīgi iet tikai uz mērķi.
Tas jau ir kā pieauguša cilvēka cienīgs lēmums un domas, kas reizēm pieaugušajiem neizdodas, jo pieaugušie sava mērka vadīti ir pārāk savtīgi un egocentriski.. apbrīnojams dëls..