Cik ļoti mēs baidāmies noticēt laimei un no tās aizbēgam

Vai no laimes var nobīties? Savu stāstu Māmiņu Klubam uzticējusi kāda māmiņa. Ieklausies!

Pastāstīšu savu stāstu kontekstā, kā es pirms sešpadsmit gadiem sabijos, ka varu būt patiesi laimīga un no savas laimes “aizbēgu”, šādi izmainot savu dzīvi.  Protams, Dievs tur augšā mums katram ir salicis savu ceļu ejamu un to varētu definēt arī šādi, bet es vienkārši aizbēgu, jo neticēju, ka šoreiz tas var būt šādi, pa īstam un ar mani. Un aizbēgu veselas trīs reizes.

Manas attiecības ar tā brīža partneri bija ļoti saasinātas un smagas. Tās pat nevarētu nosaukt par attiecībām, jo mēs kopā vairs nedzīvojām, bet viņa mīļākā gaidīja no viņa bērnu. Es tikai strādāju viņa uzņēmumā un ik pa laikam ar viņu gulēju mīļā miera labad, baudot piedāvātās “ekstras”. Biju ļoti jauna, nepieredzējusi un sevi necienīju, nezināju savu vērtību.

Atceros, kā kopā ar dēlu strādājām izstādē Ķīpsalā, tās bija skaistas, saulainas pavasara dienas, cilvēku bija ļoti daudz, visus, protams, nepiefiksēju, bet atceros, ka savas vizītkartes nonāca ļoti daudzu svešu cilvēku rokās. Pamanīju arī to, ka mūsu stendā viesojās sabiedrībā zināmi cilvēki. Kad izstāde bija beigusies, pagājušas dažas dienas, saņēmu telefon zvanu par tikšanos saistībā ar sadarbību. Protams, piekritu un norunājām šai tikšanās konkrētu dienu un laiku. Kad pamanīju ofisa telpās vīrieti, kurš uz šo tikšanos bija atnācis, ļoti samulsu, viņš tolaik bija ļoti zināms un, kad palūdza, vai blakus nav kāda klusa kafejnīca, kurā varam apspriest visas lietas, samulsu vēl vairāk, bet respektējot viņu, piekritu. Tālāk jau sekoja ļoti interesants pavērsiens – viņš sarunas sākumā, pie kafijas krūzes uzreiz pateica – mani neinteresē sadarbība, bet gan Tu. Es tik pat atklāti pateicu – es neesmu viena, man ir lielisks puika. Viņš atklāja, ka arī viņam ir dēls un sarunas gaitā secinājām, ka mūsu bērniem ir tikai mēnesis starpība, abiem patīk sports. Jauki pasēdējām, papļāpājām un bija sajūta, ka tiksimies vēl. Viņš prata klausīties, prata vienkārši skatīties un klausīties, redzot viņa acīs patiesu prieku un sajūsmu. Atgriezos birojā, atgriezos savā ikdienā, bija pagājušas dažas dienas, kad pie manis mājās ieradās mans partneris, smagā reibumā un mani piekāva, jā, es pati viņu ielaidu mājās, atvēru durvis un viņš vienkārši sāka mani sist, tā, ka es zaudēju samaņu, man bija pārsists deguns, tecēja asins. Kad nācu pie samaņas, es izsaucu ātro palīdzību. Paldies Dievam, viņi atbrauca ātri un redzot manās acīs izmisumu, aizveda mani uz slimnīcu.

Sākotnēji es biju šokā, kā cilvēks var otram, ko tādu nodarīt, viņš bija gatavs mani sist līdz nāvei un es ar to cilvēku dzīvoju vairākus gadus, un tikai tādēļ, ka nespēju pieņemt viņa paralēlās dzīves un vēlējos savu veidot pati, bez viņa, viņš mani piekāva. Guļot slimnīcā un veicot visus izmeklējumus, man atnāca sms – kā Tev iet? Ko dari? Es tā arī atbildēju – iet slikti, esmu slimnīcā. Precīzi vairs neatceros, bet viņš, manuprāt, bija klāt jau tajā pašā dienā, viņš daudz vairāk zināja par manu veselības stāvokli, nekā es pati. Man bija smadzeņu satricinājums, lauzts deguns, dažādi sasitumi, hematomas, piepampušas ribas, zilumi uz kājām… Man bija ļoti kauns, ka kāds mani šādu redz, viņš ciemojās pie manis katru dienu, veda ierakstītas dziesmas diskos, lai varu klausīties, ļoti daudz runājām par dzīvi un kādā dienā, pirms iešanas projām, viņš skapītī man atstāja aploksni, aploksni ar naudu, kura tobrīd bija manu trīs mēneša algu apmērā un teica – šis Tev būs sākums jaunai dzīvei, ar to Tev pirmajiem mēnešiem jāpietiek. Viņš arī atklāti teica, ka es viņam ļoti patīku.

Es neticēju, ka var būt šāda tikšanās, šāds cilvēks. Tad paralēli slimnīcā katru dienu tika nogādāti arī milzīgi ziedu klēpji no varmākas, kurš solījās visu vērst par labu, tad sekoja draudi, ka cietīšu turpmāk ne tikai es, bet arī mana ģimene un, ka viņš ir informēts par vienu vīrieti, kura dzīve kļūs neizturama, kura uzņēmumu uzspridzinās un pašu nositīs. Es tobrīd nobijos un nolēmu dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim, tikai nu jau zem viena jumta ar varmāku. Es vienkārši ignorēju telefona zvanus no vīrieši, kurš bija mana gaisma manā ikdienā, tad vienu reizi piekritu satikties, taču viņš beigās uz tikšanos neatbrauca un to pieņēmu kā zīmi, ka šim nav lemts turpināties.

Es dzīvoju savu ikdienu – komandējumi, birojs, mājas uzkopšana, pagalmā āra darbi. Un tāda vienaldzība, dzīves apnikums, depresija. Man visas dienas bija vienādas, ikdienā nekas krāsains, līdz brīdim, kad atkal bijām komandējumā un atkal sākās roku palaišana – sita pa seju, spēra ar kājām, sita pa muguru, vēderu un sita vairākas dienas no vietas. Tā bija karsta vasara, klimatiski karsta valsts un neviens, kurš palīdzētu. Kad viņš atjēdzās, lūdza piedošanu, solīja dārgas rotaslietas, dabīgās kažokādas. Es, protams, no tā visa atteicos, dziedēju zilumus, lai varētu ātrāk iet uz darbu un satikties ar cilvēkiem, neakcentējot zilumus. Man ik pa laikam bija vājumi, ļoti sāpēja vēders, bija slikta dūša. Es to visu novēlu uz stresu un sasitumiem. Atgriezāmies Latvijā, man pēc kāda brīža bija sarunāta vizīte pie ginekologa un tas sakrita ar manu dzimšanas dienu. Mani šokēja tas, ka es esmu stāvoklī, bet grūtniecību nav iespējams turpināt, jo mazulis ir miris.

Ziniet, no vienas puses es pateicos Dievam, ka šis bērns nebūs, jo dzemdēt bērnu šādam cilvēkam es negribētu, no otras puses – viņš pats nogalināja savu bērnu un man nomira bērns. Es viņam par šo nemaz neteicu, tikai teicu, ka man ir iekaisums un būs nepieciešams stacionārs uz vienu dienu – viņš pats mani atveda un atbrauca pakaļ. Tikai es lūdzu, lai viņš man līdzi nenāk. Kad bija beigušās visas šīs procedūras, es nopirku vienvirziena biļeti sev un dēlam un mēs aizlidojām. Es aizgāju tāda, kāda stāvēju, ar mazu čemodānu, bez luksus auto atslēgām, bez rotām, bet ar šo aploksni, kuru es visu laiku glabāju laikam, kad būšu gatava mainīt savu dzīvi un tas man būs kā atspēriena punkts. Ar to man pietika laikam, kad meklēju darbu, ar to mums pietika pārtikai, īrei, līdz atradu darbu. Tā mēs dzīvojām savu dzīvi, man bija drošs attālums, kad zināju, ka mani neatradīs, man bija miers.

Kādā dienā es sociālajos tīklos šim cilvēkam uzrakstīju, ka es mainīju savu dzīvi un esmu tālu prom. Tas bija vel tas laiks, ka arī ārzemēs bija interneta kafejnīcas. Es sakumā uz tām gāju daža dienas nedēļā, vēlāk jau katru dienu, vai nu pirms, vai pēc darba. Bija tāda veselīga, jautra sarakste, novēlot vienam otram jauku dienu, apjautājoties, kā klājas… Mēs ar dēlu un vēl vienu ģimeni īrējām dzīvokli, viss šķita labi, biju jau piemirsusi savu sāpīgo pagātni, bet visu laiku bija sajūta, ka šīs nav mūsu mājas, šie nav mūsu cilvēki, kur vēlētos veidot savu nākotni un dzīvi. Mēs jutāmies kā svešinieki, lai arī mūs uzņēma ļoti labi, bija ļoti laipni cilvēki, kas man deva darbu, auklēja pat dēlu, kamēr strādāju, bet nebija šīs sajūtas, ka vēlos šeit palikt. Biju arī iekrājusi naudu un nolēmu doties atpakaļ uz Latviju, šo soli paātrināja arī dēla veselība. Par savu lidojumu mājup pateicu arī šim vīrietim.

Kad ielidojām Latvijā un lidmašīna nosēdās, tik skaisti sniga sniegs. Pirmo reiz pēc ilgiem laikiem es tik ļoti priecājos par sniegu. Viņš mūs sagaidīja lidostā, centāmies ātri un nemanīti aizmukt uz mašīnu, jo lieki skandāli medijos mums nebija vajadzīgi. Viņš bija atradis mums mazu dzīvoklīti, kur uzturēties, kamēr veiksim visas medicīnas pārbaudes un varēsim doties pie maniem vecākiem, kuri nenojauta, ka mēs esam atlidojuši. Un atkal viss šķita tik skaisti, bet nespēju sadzīvot ar sirdsapziņu un atkal bēgu – viņš man atzinās, ka todien, kad aizbēgu pirmo reiz, viņa dēla mātei bija pieraksts uz abortu, bet tā kā es aizbēgu un nedevu ziņu, viņš pateicis, lai viņa nebrauc. Viņam mājās esot ne tikai dēls, bet arī maza meitiņa, taču viņš apzinoties, ka viņa piedzimusi attiecību krīzes laikā, laikā, kad viņš pieļāva domu par šķiršanos. Es savukārt, lai arī par šo saskumu, nespēju palikt šoreiz. Man, iespējams, sāpēja, toties es pieņemu pareizo lēmumu, jo mans mazulis nomira, viņam – piedzima un tas nav svarīgi, vai attiecību laimes posmā, vai krīzes laikā… Un katru reizi, kad redzēju viņus žurnālā, vai sociālajos medijos, es priecājos, ka biju izdarījusi lielisku izvēli – ļāvusi kādam dzīvot un saglabājusi ģimeni.

Tad mēs atkal satikāmies pēc vairākiem gadiem, kad man bija piedzimusi meitiņa. Gan viņam, gan man bija gan dēls, gan meita. Man meitiņa piedzima no tā paša varmākas, taču tikai gadiem ejot es spēju pilnībā šo vājprātu izbeigt un spēju savām bailēm aiziet to tā visa, paskatīties acīs un pateikt sev – Tu vari, Tu tiksi ar to visu galā. Es pat neatceros, kā mēs satikāmies, bet atceros to, ka viņš man veda ziedus, mēs daudz runājām manos pusdienu pārtraukumos, kad slimoju, veda man zāles, bet, kad saslimu ar onkoloģiju, es pārtraucu ar viņu komunicēt. Es nevēlējos, lai viņš pārdzīvotu un es nevēlējos sagādāt viņam grūtības, es atkal vēlējos aizbēgt, jo neticēju, ka viss var būt citādāk. Un tā es ik pa laikam paskatos sociālos tīklus, dažādus medijus un priecājos par to, ka tur viņš izskatās laimīgs. Laimīgs būt līdzās saviem bērniem darot to, kas ir viņu sirds lieta.

Vai es vēlētos vēl kādu piegājienu un, lai bēgtu atkal? Man ir labi tā, kā ir, tur, kur esmu un tā, kas esmu, priecājoties, ka izdarot šādas izvēles un vairāk laimīgu cilvēku uz pasaules. Vai bieži domāju, kā būtu, ja būtu? Nē, ir tā, kā tam bija jānotiek.