Ciemos pie Omes

Otrajā dienā nolēmām doties uz Nīcgales Lielo akmeni, tur papiknikot un tad mūsu ceļš veda uz Līksnas takām.

Nīcgales Lielais akmens ir vislielākais pašreiz zināmais laukakmens Latvijā. Tas atrodas dziļi mežā ap 6 km uz austrumiem no Nīcgales dzelzceļa stacijas, taču viegli sasniedzams pateicoties ierīkotajam zemesceļam un norādēm.  Akmens atrodas meža stigu krustpunktā. Par to ir izdomāti dažādi stāstījumi un ticējumi, lūk viens no tiem ko esmu visbiežāk dzirdējusi tur dzīvojot: ‘’ Velni nodomājuši aizdambēt Daugavu. Viņi sameklējuši ļoti lielu akmeni un to nesuši uz Daugavu. Akmeņi nesuši divpadsmit velnu.  Viņi nesuši visu nakti, bet pret rīta pusi tie dzirdējuši gaili dziedam, un nu nosvieduši akmeni purvā, uz Nīcgaļa un Kalupa meža robežas. Šis akmens atrodas tur šo baltu dienu.’’
Tad pabijām Līsknas takās. Tur var izšūpojoties lielajās Lieldienu šūpolēs un nonākt pie muižas avotiņa. Turpinot ceļu, nokļūsiet atpūtas vietā "Pie Pēterīša" ar dižsēdekļiem un ugunskura vietu. Tālāk taka aizved civilizētos "džungļos", ir iespēja pasēdēt "vigvamā". Taka ved uz Līksnas muižas vietu, kur muižas drupu fragmentu sargā stārķu pāris. Šeit atrodas arī arhitektūras piemineklis – Līksnas muižas kapela. Takas garums ir 1 km. Pastaiga pa taku bez maksas. Līksnā ir ļoti skaista baznīca: Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīca. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Diemžēl tā bija ciet un tajā mēs netikām.