Labvakar!

Es zināju, ka analizēt un pētīt savstarpējās attiecības nav viegli, bet, ka tas man sagādās tik ļoti ilgas un grūtas pārdomas...., to es nebiju gaidījusi. Domāju – piesēdīšos un uzrakstīšu!

Man attiecībās vislielākā vērtība ir uzticībai, prasmei izrunāties un uzklausīt. Man ir viegli runāt par uzticību, jo es neesmu piedzīvojusi krāpšanu no vīrieša puses. Esmu laimīga sieviete, jo draudzenes un paziņas ir dalījušās savos skarbajos stāstos par neuzticību. Savam vīram gan esmu teikusi, ja uzzināšu, ka esi mani krāpis, uzreiz šķiršos, bet diezin vai tas tā uzreiz notiktu.

Attiecībās ir svarīgs nevis monologs no vīra vai sievas puses, bet dialogs starp vīru un sievu,  vīrieti un sievieti, mīļākajiem...Uzskatu, ka ļoti daudzas nozīmīgas attiecību lietas var un vajag izrunāt skaļi. Savu vīru pazīstu, ja viņš ir sliktā garastāvoklī, uzreiz prasu, lai pastāsta, kas uz sirds....Jāatzīst, ka viņam sākumā nebija viegli to darīt, bet tagad uzreiz visu, kas uz sirds, izrunājam.

Atzīstu, ka ir situācijas (kā jau katrā ģimenē), kurās runā viņš – es klausos, jo saprotu, ka viņam ir svarīgi to, kas uz sirds pateikt skaļi. Reizēm man tas pat tā īsti neinteresē, bet es ļoti cenšos izrādīt, ka tas, ko viņš man stāsta, man ir ļoti svarīgi.

Kā jau visas sievietes, es arī reiz sapņoju par tā brīža iedomātu ideālu vīrieti – gara auguma, tumšiem matiem un brūnām acīm, koptiem nagiem un noskūtu bārdu, kurš labi smaržo un ir sportisks. Par baltu kleitu, baznīcu un mazuļiem pēc tam. Man bija attiecības ar tieši tādu vīrieti, bet izrādījās, ka es viņam neko nenozīmēju. Tad es sapratu, ka svarīgs nav ārējais izskats, bet tas, kas notiek sirdīs. Gāja gadi... tad notika brīnums, satiku savu vīru – gara auguma vīrieti, tumšiem matiem, kurš izskatījās jaunāks par saviem patiesajiem gadiem, zilām acīm, koptiem nagiem un vienmēr tika ļoti labi smaržojošs, bet galvenais – viņa sirsniņa pukst vienā ritmā ar manējo.

Mūsu attiecību balsti nav nekas jauns:

*cieņa vienam pret otru;

*rūpes vienam par otru;

*atbalsts ikdienā un grūtos brīžos;

*uzticība;

*prasme izrunāties un uzklausīt;

*mīlestība;

*kaisle;

*kopīgas intereses;

*fiziskā tuvība;

*glāsti un skūpsti.

Pietrūkst kopīgi (gan divatā, gan kā ģimenei) pavadīta laika. Skumji, ka tētis dēliņu redz tikai nedēļas nogalēs un svētkos. Esmu pārlaimīga, kad redzu, ka abi mani vīrieši viens ar otru čubinās. Un tad es saprotu, ka pilnīgai laimei nevajag daudz – tikai būt visiem kopā! Kopā dauzīties, gatavot ēst, atpūsties vai vienkārši nedarīt neko.

Uzskatu, ka attiecības nav iespējamas, ja tajās ir kaut kas minimāls. Ja ir minimāla cieņa, tad tās reāli nav. Kas ir minimāla mīlestība? Arī tādas nav. Tātad, ja nav patiesu jūtu un nedeg mīlestības ugunskurs, tad attiecībām nav nekādas jēgas.

Savu attiecību analīzi vēlos beigt ar vārdiem, kuri pašreiz raksturo mūsu laulību

„Laimīga laulība sākas, kad mēs apprecam to, kuru mīlam, un tā plaukst un zeļ, kad mēs mīlam to, kuru esam apprecējuši.” /Toms Malens/

Jauku vakaru vēlot,

Ilvija.