Būt labai mammai: homeopāte iesaka metodi bērna nomierināšanai

Audzinot trīs bērnus, vienmēr esmu daudz sevi šaustījusi par to, vai esmu gana laba mamma, vai daru visu pareizi, vai daru tā, lai bērni izaugtu par labiem cilvēkiem. Vai vienmēr esmu gana stingra, kad tādai vajadzētu būt un, vai neesmu pārāk barga situācijās, kad to nevajag.

Pirms kāda laika tikos ar jauku cilvēku, lai ko vairāk uzzinātu par homeopātiju un par to pastāstītu arī Jums, mammas. Runājām daudz un ne tikai par homeopātiju. Tā kā Inese Joksta ir ne tikai medicīnas Zinātņu doktore, homeopāte, Latvijas Homeopātu Asociācijas viceprezidente, bet arī mamma un vecmāmiņa,  es uzdevu šādu jautājumu:" Ko nozīmē būt labai mammai, kas ir laba mamma?" 

Vai maz ir kāda grāmata, pēc kuras mēs varētu iemācīties kļūt par labām mammām. Vai ir kāds labo mammu algoritms, kā pareizi sareizināt, saskaitīt, atņemt, izdalīt mīlestību, rūpes, iecietību, stingrību, taisnīgumu, darba mīlestību, slinkumu, nežēlību... Ja tas viss būtu tik vienkārši, piekritīsiet, ka tas būtu daudz vienkāršāk. Inese Joksta uzskata, ka laba mamma ir tāda mamma, kura savu bērnu mīl, bet ne akli mīl. Mammām bērniem ir jānosaka robežas, jo tā bērns jūtas daudz drošāk visas dzīves garumā. Par visatļautību docente ir pret, jo tā bērns jūtas nedroši, viņš nejūtas laimīgs, bieži vien "ārdās". Tas tādēļ, ka no agras bērnības mazulim nav noliktas robežas, lai bērns saprastu, cik tālu viņš drīkst iet, bet, kur jāsaprot, ka STOP. 

Sarunas laikā Inese Joksta izstāstīja arī kādu metodi, kā bērnus, kuriem šīs robežas nav noteiktas, nomierināt un likt saprast, ka robežas tomēr ir - ne sitot, ne bļaujot, ne lamājot, bet... pieturot. 

Man priekš sevis kā mammas tas likās ļoti, ļoti interesanti, tādēļ nolēmu padalīties arī ar Jums mammas. 

Metode aizsākumi

Bija laiks, kad daudzi gudri psihologi, terapeiti uzskatīja, ka bērnam līdz konkrētam vecumam ir jāatļauj darīt viss. Taču pienaca laiks un daudzi saprata, ka šī metode ir aplama, ka šādi audzinot bērnus, tie ir haotiski, nežēlīgi un ar tiem tikt galā nav iespējams. Tādēļ tika atvērtas klīnikas, kurās vecāki ar bērniem izgāja šīs terapijas - pieturēšanas terapijas. Ļoti svarīgi ir tas, ka šo terapiju drīkst veikt tikai mamma, vai tētis, jo tā ir ļoti personiska, sveši cilveki tajā iejaukties nedrīkst. Tad nu lūk, ejam pa soļiem:

1. Ja Jūsu bērns sāk bļaustīties, "ārdīties", satveriet viņu no aizmugures un vienkārši turiet. Ar rokām aptveriet un vienkārsi turiet ciet.

2. Visus mājiniekus brīdiniet, lai nekādā gadījumā neiejaucas, lai vai kas būtu

3. Bērns noteikti bļaustīsies, Jūs lamās, varbūt arī spers, bet tam jātiek pāri. 

4. Noklausieties visā, ko viņš saka, neko pretim nesakot

5. Metode ir pabeigta tikai tad, kad bērns ir nomierinājies un arī Jūs aptvēris un samīļojis. Šis ir tas veids, ka bērnam tiek noteikta šī robeža un viņš ļoti labi zina, ka robeža pastāv.

6. Jārēķinās ar ļoti daudz laika, tas nav minūšu, vai stunas darbs. Tas var aizņemt pat stundām ilgi. Speciālisti iesaka, pirms tam vecākiem izstaigāt tualeti, jo metodi, lai tā būtu efektīva, nedrīkst pārtraukt.

Ja tas izdodas, tad ar katru reizi šis laiks ir arvien īsāks un īsāk un šī pieturēšana ir nepieciešama arvien retāk un retāk.

Teikšu godīgi, pacietībai ir jābūt ļoti lielai, mēs mājās mēģinājām un vīrs izturēja tikai 40 minūtes, tā, ka mums šis viss ir vēl tikai procesā.

Ja Jūs zinājāt par šādu metodi un to esat pielietojuši, padalieties ar iespaidiem un rezultātiem. :)