Būt kā no žurnāla vāka - manuprāt, neiespējami!

Ilgi domāju - perfekts. Kas tad tas īsti ir, ko ziemā ēd un kāpēc tik daudzi uz to tiecās? 

Atminos, ka laulāto kursa lekcijās, ko ar vīru apmeklējām pirms vairāk kā gada iekš gertrude.lv, bija lekcija par darbiem un to darīšanu. Cik tad laika mēs reāli ieguldām darāmajā darbā? Vai tie ir visi 100% (kas manā izpratnē būtu tas perfektais un līdz galam sasniedzamais) vai 80% - ļoti labi padarīts (ne ideāli, bet pietiekami), 50% - nu darīts ir, bet daudz vēl jāsasniedz vai 20% - kaut kas ir darīts, lai skaitītos, ka darbs veikts.

Piemēru šai formulai mācītājs minēja kā grīdu tīrīšanu pirms ciemiņi brauc - ja tīrītu viņa sieva, tad tiktu izsūkts visur un uzmazgāts (arī zem gultām un skapjiem), ja tīrītu viņš, tad aši knaši pa vidu, par gultapakšām aizmirstam, kur nu vēl skapjiem - ciemiņi jau tur nelīdīs un neskatīsies. Bet vai to var definēt kā līdz galam izdarītu darbu? Viens teiks - kāds ir mērķis - tīras grīdas ciemiņiem, tad jā, jo tiešām reti ciemiņi līdīs zem gultas pētīt - ir Tev tur putekļu kalns, vai nē. Ja tīras grīdas principā, tad noteikti nē. Tad ar to perfekcionismu manuprāt ir pavisam līdzīgi - no kura skatu punkta mēs to pozicionējam - kas ir sasniedzamais mērķis. Citi tieks, nu nē, 100% padarīts darbs ir padarīts darbs, perfekcionisms - tad kad ieguldi vēl 10% pa virsu un pucē, pulē un dari tā, lai nav kur piesieties. Varbūt - nestrīdos. Zinu ka es neesmu tik pacietīga, lai sasniegtu tos 100, kur nu vēl 110... 

Mana ikdiena ir pietiekoši haotiska un krāsaina, un domāju, ka ikviena mamma piekritīs, ka sasniegt perfektu vidi mājās (perfektu manā uztverē nozīmē - kā no žurnāla vāka) ir ļoti grūti un laikietilpīgi. Lai arī kādu tīrību un kārtību Tu censtos nodrošināt, ik brīdi, kas tiek pastrādāts, izgāzts, sasmērēts un nenolikts vietā. Ik brīdi kāds mazs cilvēciņš Tev paprasa rūpes un Tu nevari laicīgi ieplānot visu tik secīgi, lai pats nodrošinātu visu lietu atrašanos savās vietās. 

Es ticu, ka ir cilvēki kuri to spēj, bet par sevi varu teikt to, ka mana galva ir tik haotiska un pilna domu, ka nespēju enerģiju tam tik ļoti novirzīt. Vai precīzāk, es egoistiski tveru sekundes sev un amierinos ar tiem 80%! 

Es GRIBĒTU visu paspēt, visu skaisti salikt un būt ideālā mājasaimniece ar balto priekšautiņu un bērnu uz rokas, kuram sārti vaigi, smaids līdz ausīm un virtuve man spīd un laistās. Bet ar prātu apzinos, ka tas nebūt manā dzīvē nav prioritāra lieta. 

Manuprāt perfektums uzliek zināmu rāmi, kurā jādzīvo, un to es nespēju. Mana prāta robežām nevar uzlikt rāmjus. 

Šodien nodomāju, kas ir tas, ko vēlētos perfektu savā izskatā ikdienā. Vai tas, ka uzkrāsojos, mani dara perfektu? Kāds skatīsies uz bildi un teiks - nu acīmredzami, kurā Tu labāk izskaties. Bet es redzu to, ka viena bilde man prasīja 1 minūti, otra 25minūtes! Ka rīts ar uzkrāsošanos un pucēšanos man būs krietni garāks, nekā tas, kurā aši saķemēšu matus un sasiešu tik zirgastē, lai steigtu tālāk citās - man svarīgākās - darīšanās.  

Tad nu mani secinājumi perfekcionismam - to var piekopt tie, kuriem ir laika dāvana. Es notiekti to šobrīd nespēju un diez vai tuvākajā laikā spēšu. 

---

R