Brīvdienas. Kam tās veltīt – sev vai tomēr bērnam

Itin visam dzīvē būtu jābūt līdzsvarā. Bet realitātē ir tādi brīži, kad jāizvēlas starp divām brīnišķīgām iespējām, no otras atsakoties. Manas pēdējo mēnešu smagākās izvēles saistītas ar brīvdienām – pavadīt tās ar bērnu, vai veltīt dienu sev?

Maiņu darbam ir savas labās iezīmes, taču tūlīt aiz tām slēpjas arī neglīti trūkumi – garas darba stundas, iztrūkstoši svētku prieki un iespēja tikt pie kāda pienākuma pat visas nedēļas garumā. Galvenais, lai darba stundas nepārsniedz normatīvu. Dzīvojot ar šādu darba režīmu, nākas piedzīvot ilgus atšķirtības brīžus no ģimenes, kad izdodas satikties vien pie brokastu galda. Meitiņa vakarā mammu tā arī nesagaida…

Protams, kad šādi nostrādātas vairākas maiņas, ilgas pēc ģimenes ir neaprakstāmas, tāpat kā pēc miega, atpūtas, draugiem un visa, kas sirdij tuvs. Pienākot brīvdienai, gribās ķert un grābt visu uz visām pusēm, tikai grūti izšķirties par prioritātēm. Mājās atstāts pilnīgs bardaks, visi katli tukši, grīda viscaur nopilināta ar lipīgu arbūzu sulu, uz galda otrā istabā kaudze ar nesalocītām tīrajām drēbēm, izlietnē ir tikpat daudz netīro trauku, bet mantas…tās ir it visur. Ja tā bijusi nedēļas nogale, mājasdarbu iekrājies mazāk, jo mīļotais cilvēks ir darījis, cik varējis, taču darba dienās nogurums ņem virsroku arī viņam – galvenais, ka bērns aprūpēts.

Ar to vēl nav gana. Telefonā ir garš iespējamo virsrakstu saraksts maniem nākamajiem bloga rakstiem, prātā rindojas dažādu našķu receptes, uz galda stāv nepabeigts kartona divnieks, bet spogulī uz mani raugās tēls, kurš noteikti jāuzfrišina. Vajadzīgs tas viss vai nē, bet sirdij tuvs pavisam noteikti.

Lūk, kāda ir strādājošas mammas ikdiena! Un labi, ka man ir tikai viens bērns, jo atrast laiku, iespējas un enerģijas rezerves, lai būtu tāda mamma, kādu vēlos sevi redzēt, ir neizsakāmi grūti.

Atvēlēt laiku bērnam, ja jāstrādā vairākās nedēļas nogales no vietas, ir mazliet sarežģīti, jo visās manās brīvdienās bērnudārzs ir atvērts. Ir reizes, kad vēl no paša rīta cīnos starp sirdi un prātu, nespējot izdarīt pareizo izvēli. Jo tādas nav. Ilgas pēc bērniņa ir milzīgas, taču arī nepadarīto darbu saraksts nepārstāj klauvēt pie apziņas.

Līdz šim esmu sapratusi daudz, tai pat laikā nesaprotot neko. Aprunājoties ar citām mammām savā tuvumā, esmu saņēmusi stipri atšķirīgus viedokļus. Ir tādas, kuras pārliecināti saka:” Nesaprotu, kāpēc bērnu savā brīvdienā vest uz bērnudārzu? Es nevedu!”, tai pat laikā zinu arī tādas, kuras atmet ar roku, stāstot:” Es nevienā brīvdienā viņu neturu mājās, man ir tik daudz visādu skriešanu, nekam jau tāpat nav laika!”. Es tam visam esmu kaut kur pa vidu. Nu nespētu es brīvdienās dzīvot tikai bērnam. Tajā pašā laikā dzīve ar tik retām kopīgajām brīvdienām, kā tas sanāk “dabiski”, man liekas neiedomājama. Savās darba dienās tu neredzi bērnu, jo esi darbā, savukārt, savās brīvdienās viņu redzi tikai vakarpusē, jo viņš ir dārziņā. Tad man rodas jautājums – kad tad tu esi ar savu bērnu? Un – vai ar to tiešām ir gana? Varbūt kāda atbildēs piekrītoši, taču es noteikti nebūšu viena no viņām.

Manu gala izvēli palīdz veikt vairāki faktori. Vai paredzēta kopīga nedēļas nogale? Cik garas ir manas maiņas? Vai brīvdienas iekrīt nedēļas nogales tuvumā (lai varētu ērti pagarināt jau esošās brīvās dienas no dārziņa)? Vai man ir gana daudz brīvdienu, lai vienu “upurētu” laiskai dienai ar meitiņu? Cik daudz patiešām neatliekamu darbu sakrājies? Vai es neesmu pārāk nogurusi? Jo šaubos, vai nogurusi un nervoza mamma ir labāka par bērnudārzu...

Visgrūtāk ir tad, kad nedēļā ir viena brīva diena. No vienas puses, bērns tik ilgi nav “baudīts”, no otras puses, tā ir vienīgā diena, ko varu veltīt sev…

Egoisms pret sirdsapziņu…

Lai nu kā, es meitiņu regulāri paturu no dārziņa mājās. Un ļoti bieži tieši šīs brīvdienas kļūst par pašām labākajām. Ir bijis arī tā, ka pusceļā, atrodoties ielas vidū, saprotu – nē, šodien es viņu negribu nevienam atdot, šodien man nav nekāda iemesla viņu vest uz bērnudārzu. Nezinu kādēļ, bet tas cilvēkos bieži mēdz izraisīt lielu pārsteigumu. Taču meita ir kā daļiņa manis, un atstāt viņu, ir kā atstāt mazu gabaliņu no sevis - grūti.

Vajag tikai mācēt sajust to mirkli, kad iekšējā balss tev saka priekšā:” Šodien tu būsi vienkārši mamma… “

P. S. Rakstā ievietotie fotoattēli no personiskā arhīva - dienas, kurās mamma nolēma ar bērnu nedalīties. :)