Braucot ar velosipēdu cienīsim viens otru, lai pārvietošanās sagādātu prieku!

Patlaban, saulainajā vasarā, mūsu ikdienas pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Tas ir tik vienkārši - lec virsū velosipēdam, minies tik uz priekšu. Nav vairs jāgaida pieturā trolejbuss un pēc tam jāpukojas par līdzbraucējiem, kuri māca pareizi dzīvot, norādot, ka mans bērns ir nepiemēroti apģērbts, izsalcis vai nogarlaikojies (kā jau parasti, tantukiem no malas viss ir redzams un zināms daudz labāk), nav arī jāsēž pārkarsētā vecajā transportlīdzeklī, kad sviedri līst aumaļām, bet gudrie pasažieri atvēruši visus logus, lūkas, lai būtu caurvējš.
Tomēr ir lietas, kuras, braucot ar velosipēdu, man ir tabu. Es neesmu no tiem, kuriem patīk braukt kājāmgājēja ātrumā, tādēļ bieži vien pie sevis pukojos par tiem svētdienu braucējiem, kuri pa veloceliņiem vai arī šauro VEF tiltu brauc tādā tempā, ka apdzīt nekādi. Mans uzskats - ja esi uz ceļa, tad cieni citus. Un tas attiecas gan uz autovadītājiem, kuri nemīl tos, kuri brauc ar 50km/h tur, kur atļauti 70km/h, gan arī uz velosipēdistiem, jo svarīgi ir iekļauties plūsmā, jo sevišķi vietās, kur ceļš ir straujāks. Un, velobraucēji, cienīsim citus, ja esat devušies izbraucienā ar ģimeni, tad brauciet viens aiz otra nevis blakus viens otram, tādejādi nobloķējot ceļu tā, ka aizmugurē braucošais jums garām nevar tikt, savukārt pretimbraucējam jābrauc jums apkārt pa zāli.
Ko vēl es noteikti ņemu vērā, pārvietojoties ar velosipēdu? Svarīga ir drošība. Primāri pārvietojos pa veloceliņiem, taču, ja to nav, tad pa gājēju ietvēm, taču netraucējot kājāmgājējus, jo viņi uz ietvēm ir primāri. Manuprāt, ja brauc ar velosipēdu pa gājēju ietvi, tad nedrīksti traucēt gājējus, uzstājīgi strinkšķinot zvaniņu. Kā rīkojos, ja uz galamērķi neved ne veloceliņi, ne gājēju ietves? Es iepriekš vienkārši izpētu maršrutu un izveidoju to tādu, lai nebūtu jāpārvietojas pa automašīnu joslām. Nevēlos riskēt ne ar savu, ne ar bērna dzīvību, jo labi zinām, ka ne visi autovadītāji mīl velosipēdistus, kur nu vēl motociklisti, kuriem daudziem galvā svilpo vējš.
Ir vēl pāris lietas, kuras noteikti nedrīkst aizmirst. Pārvietojoties pa ielām, īpaši uzmanīga esmu pie iebraucamajiem ceļiem un vārtrūmēm, jo nekad nevar zināt, kad no tām pēkšņi izlīdīs kāda negaidīta automašīna. Tādēļ šajās vietās braucu īpaši uzmanīgi. Un uzmanīga esmu arī pie krustojumiem, jo ne visi velosipēdisti pie tiem mēdz piebremzēt, citi speciāli krustojumos attīsta lielāku ātrumu, lai ātrāk šķērsotu ielu pie dzeltenās vai pat sarkanās gaismas. Tādēļ esam uzmanīgi.
Braucot ar velosipēdu cienīsim citus satiksmes dalībniekus un būsim pieklājīgi, tad arī braukšana ar vellapēdu būs patīkams piedzīvojums nevis nervus kutinošs pasākums, kas vainagojas ar sirmiem matiem.
P.S. Un, ja esi kājāmgājējs, lūdzu, ievēro zīmes un pārvietojies pa sev atvēlēto ceļa daļu nevis slāj pa veloceliņu pēc tam vēl nikni nolamājot velobraucēju, kuram tur ir pilnīgas tiesības atrasties. Tas pats arī attiecas uz tiem, kas stumj bērnu ratiņus. Lai arī ratiņiem ir riteņi (un piedevām pat 4), veloceliņš ir paredzēts velosipēdistiem.