Brauciens uz Stokholmu manā skatījumā

Sāksim ar to, ka man nepatīk ceļot, ar ko tas izskaidrojams nevaru pateikt. Es to daru tikai īpašos gadījumos, (komandējumi, konferences u.c.) Arī šis brauciens nebija izņēmums, darba pasākums, kā teikt brīvprātīgi piespiedu kārtā. Mēģināju visādi izlocīties, bet nekā.

Tā nu pēc darba tiešā ceļā dodamies uz prāmi "Romantika". Pirmais, kas pārsteidza uzkāpjot uz klaja bija diezgan asa, man nepazīstama, bet nepatīkama smarža, pieļauju, ka no tīrīšanas līdzekļiem. Atverot kajīti, tas man atgādināja, padomju laika vilciena kupeju, logs, četras gultas. 

Izbraucām no Latvijas bija skaidrs laiks līdz ar to gaidītās jūras slimības nebija. Drīz jau pienāca vakariņu laiks. Vakariņas bija garšīgas, tikai kāda maza niansīte, pie vakariņām paredzēta tikai kafija, tēja, vai piens. Pat ūdens ir jāpiepērk pašiem. (Vakariņu cna 20.00 Ls.)

Par vakara izklaidēm runājot, bija nepatīkami redzēt, kā pavisam normāli cilvēki, pamazām kļūst līdzīgi lopiņiem. Tikko paliku viena zālē, tā protams ne bez piedzīvojumiem. Izdejoties varēju līdz nelabumam, ja ne viens sīkums, pirmais jautājums pēc uzaicinājuma dejot bija -vai Jūs pastāvīgi vizinaties ar prāmi-. 

Dīvaini, vēlreiz ļoti kritiski apskatīju savu apģērbu, nē, nav nekas tāds, kas liecinātu, ka manas intereses robežojas ar vīriešu medībā uz prāmja. Paskatoties riņķī atviegloti nopūtos, šis jautājums tika uzdot visām.  

Bija skaidrs, ka vakars pavadāms tikai savā kompānijā un labāk no viņiem neatpalikt. Pēc jaukas padejošanas devāmies gulēt. 

No rīta 11.00 bijā Stokholmā. Mums bija konkrēts plāns ko apskatīsim, jo laika nebija daudz ,tikai līdz 16.00 tapēc gājām cauri pilsētais līdz brīvdabas muzejam. 

Pilsēta pārsteidza ar skaistām tulpju dobēm, dažādas krāsas, formas, bija ko redzēt.

Dažādu ziedu kompozīcijas bija redzamas visā pilsētā.

Pilsētas apmērus nevaru pat iedomāties, jo kad mēs nedaudz apmaldījāmies un nokļuvām vietā, kura ir domāta dzīvnieku un cilvēku pastaigām, vai fiziskām aktivitātēm, tad tas bija vienkārši lauks apmēram trīs km uz katru pusi, kurā pastaigājās ar suņiem, bērni spēlēja bummu, jauniešiem bija kautkāds pasākums. Es pie sevis nodomāju: ka brīnumainā kārtā šeit nevienam neienāk prātā uzcelt kādu lielveikalu vai kārtējo guļamrajonu. Gribu atzīmēt, ka nekur neredzēju suņu izkārnījumus, vai atkritumus. Laukums ir pie paša pilsētas centra tādā kā uzkalniņā, ir asfaltēts celiņš riteņbraucējiem, redzēju dažas nojumītes, kur var pasēdēt atpūsties.

Vēl mani pārsteidza lielās riteņu rindas pie mājām un biznesa centriem. Šajā pilsētā liela daļa pārvietojas ar riteņiem.

Diena paskrēja nemanot, secinājums tikai viens, lai apskatītu šo pilsētu nepieciešamas vismaz trīs dienas. Jo redzētais bija tikai mazumiņš, vēl tikai piebildīšu, ka arī vietējie iedzīvotāji nemaz nezin, kur kas viņu pilsētā atrodas, viņi atbild, ka atvainojos, bet es dzīvoju šajā rajonā un nevaru pateikt kā nokļūt vienā vai otrā vietā otrpus tilta. 

Bet tas nebūt nav viss, par to, kas bija mūsu gala mērķis, par bērniem un pārējiem patīkamiem iespaidiem pastāstīšu nākoša reizē.