Braucam ar bērniem uz Horvātiju: Makarska

Banija_lv
Banija_lv 9. jūlijs 2018 00:00
174

Makarska bija viens no variantiem, kuru apsvērām kā galamērķi, viesojoties Horvātijas tālākajā galā. Iepriekš biju lasījusi, ka tur ir fantastiskas pludmales, tā ir draudzīga tūristiem (patiesībā, to varētu teikt par ikvienu vietu Horvātijā) un arī atrodas netālu no vietām, kuras bijām ieplānojuši šī ceļojuma laikā apskatīt (jau iepriekš pieminēto Splitu, Krkas parku u.tml.). Meklējot savus ideālos apartamentus, tos atradām Omišā, taču uz Makarsku aizbraucām tik un tā.

20180708190213-54727.jpg

Makarska no mūsu naktsmājām atrodas vien aptuveni 35 kilometru attālumā, kas laika izteiksmē ir 40 minūšu brauciens. Neesam tipiski tūristi, kuriem patīk daudz staigāt pa pilsētu, pētīt arhitektūru un dažādus pieminekļus. Tieši tāpēc arī šoreiz ievācām informāciju par Makarskas dabu un atradām dabas parku, kas varētu piedāvāt interesantus un neaizmirstamus skatus. Ko tur daudz domāt! Laižam ceļā!

20180708190243-25121.jpg

Izbraukuši no rīta uzreiz pēc brokastīm, pa piekrastes ceļu laižam uz Makarsku. Dabas skati iespaidīgi, vietām mākoņi draudīgi un šķiet, ka būs lietus.Taču nē... mums ir atvēlēta fantastiski saulaina diena, kuru pavadīt, pastaigājoties pa dabas takām. Sēžot mašīnā blakus vīram, kurš visu ceļojuma laiku bija uzņēmies pilota lomu, ik pa brīdim iesaucos un noelsos par skaistajām ainavām.

Iebraucot Makarskā, uzreiz tapa skaidrs – jā, šī ir īsta tūristu zeme. Kur vien skaties, tiek piedāvāti apartamenti, mašīnas rotā dažādu valstu numurzīmes (ieraudzījām arī Latvijas), savukārt autostāvvietas visur tikai un vienīgi par maksu. Orientējoši, 20 kunas stundā. Pabraucot uz priekšu, atradām arī kādu placīti, kuru pārrauga kāds jaunietis un kur par stundu jāmaksā vien 5 kunas. Iesākumā veiksmei nenoticēju, vairākkārt apgāju plakātam, uz kura rakstīta cena, lai pārliecinātos, ka priekšā ciparam pieci nav saulē padzisi “1” vai “2”.

20180708190320-88985.jpg

Kad auto veiksmīgi novietots, nedaudz pagājām gar ielas malu un turpat blakus pludmalei ieraudzījām arī Osejava parka takas sākumu. Līdzi bijām paņēmuši ratus, kurus pacietīgi stūma vīrs. Iesākumā taciņa nevainīga – plata, grantēta, kas nebūt neraisīja aizdomas, ka pēc pāris kilometriem vīrs Laumu nesīs plecos, bet es, paķertus padusē, nesīšu ratus, cenšoties savās iešļūcenēs izlavierēt starp akmeņiem, dadžiem, lai sasniegtu klints malu.

20180708190346-57878.jpg

Parku iecienījuši skrējēji, nūjotāji un arī velosipēdisti. Parkā ir tik plaša augu un koku daudzveidība, ka tā vien šķiet, ka šeit satilpināta maza kripatiņa no visa, ko vien iespējams ieraudzīt Horvātijā. Tepat arī pa kādam kokam un augam, kas atrodami mūsu platumu grādos, arī savvaļas ķiploki un priedes ar milzu čiekuriem.

20180708190408-22342.jpg

Vīrs ar Laumu pa taku virzījās uz priekšu mērkaķa ātrumā, kamēr mēs ar Robertu – nopakaļ, pētot kokus, zariņus, puķītes un zālītes. Tā pamanījām gan koka galotnē esošo putna ligzdu, gan jokainās vaboles un mega lielos gliemežus, kas izgājuši pastaigā.

20180708190530-25457.jpg

20180708190557-95462.jpg

20180708190612-90151.jpg

20180708190643-29468.jpg

20180708190916-23786.jpg

20180708190949-48829.jpg

20180708191020-63339.jpg

Iepriekšējā vakarā mājās bijām izpētījuši, ka viena parka taciņa ved gar pašu jūras malu. Gluži loģiski, ka mēs tur vēlējāmies nokļūt. Tāpēc pēc tam, kad bijām labu gabalu jau nostaigājuši pa plato un skaisto ceļu, vīrs ierosināja no taciņas novirzīties jūras virzienā, jo kaut kur taču tajai takai jābūt... Un tad sākās mūsu pastaigas jautrākais posms. Atzīšos, ka tajā mirklī man ne reizi neienāca prātā no somas izvilkt telefonu, lai nofotografētu to ekstrēmo pastaigu. Asi akmeņi, slidīgi, dadži, krūmi, kāpieni augšā, kāpieni lejā, krituši koki. Tam visam papildus sānā iespiesti meitas rati un Roberts, kuru uzraudzīju ar acu kaktiņu. Normālas sievietes noteikti būtu aizmugurē ejot pukstējušas un vaimanājušas, bet ko es? Saucu vīram, ka man patīk! Yes, man patīk tik ekstrēmas pastaigas, gribu vēl! Tā gabalu nogājuši mēs nonācām... klints malā. Uzrāpjoties uz lielāka akmens, kājas karājās pāri klintij, bet tas skats tur apakšā... paradīze! Tikai pēc brīža vīrs smejoties norādīja, ka tie tur, milimetru mazie cilvēciņi lejā, ir nūdisti. Laimīgie, laimīgie nūdisti, tik skaista un nomaļa pludmale.

20180708191048-33380.jpg

20180708191110-48259.jpg

Sapratuši, ka šeit gar klinti nekāda taka neiet, devāmies pa savu ekstrēmo taku atpakaļ, nonākot uz kādas ne mazāk akmeņainas, pēc kuras vīrs ierosināja atkārtoti noiet no galvenās takas, lai beidzot atrastu piekrastes taku. Un te nu mūsu pūliņi vainagojās ar panākumiem. Atradām taku, kas nākamo kilometru garumā mūsu acīm pavēra aizvien jaunus un skaistus skatus. Milzu kaktusi, vēl neredzēti ziedi, pilnīgs klusums visapkārt un zvērīgs karstums. Bet mēs izturējām un izbaudījām katru minūti. Tas bija fantastiski skaisti. Jāteic, ka arī šeit taka lielākoties bija akmeņaina, tāpēc ratus lielākoties nesu es, savukārt vīrs – Laumu.

20180708191135-62384.jpg

20180708191201-37190.jpg20180708191232-45701.jpg

20180708191327-56053.jpg

20180708191500-79222.jpg

20180708191536-25148.jpg

20180708191709-29773.jpg

20180708191834-41826.jpg

20180708191912-47842.jpg

Pēc šādas 9 kilometrus garas pastaigas bijām nopelnījuši mazu atelpu, tāpēc, iegriežoties Makarskas vecpilsētā, sameklējām kādu maznīcu, lai remdētu izsalkumu ar vietējām maizītēm. Tā, stāvot un mielojoties, piefiksējām, ka tepat kaut kur ir jābūt tirgum. Šajā brīdī ieslēdzās mūsu vīģu radars! Mums mājās taču beigušās vīģes! Jāskrien pakaļ jaunām.

20180708192023-75742.jpg

Latvijā esam izlutināti, pieraduši, ka tirgum ir salīdzinoši ilgs darba laiks, savukārt šeit, siltajās zemēs, tirgotavas slēdzas ciet daudz, daudz agrāk. Tāpēc, ieskrējuši tirgū, sapratām, ka esam tur nonākuši pēdējās minūtēs – pārdevēji jau slēdz savus stendiņus. Un, ak, vīģes ir tikai vienam tirgotājam! Fiksi, fiksi, izlasījām labākās un steidzām lūkot, kas piedāvājumā ir pārējiem. Te tikām arī pie gardākajiem bumbieriem, kādus līdz šim esmu ēdusi, tāpat arī iepirku olīveļļu. Tā šeit ir visiem un neskaitāmās variācijās. Gan vienkārši olīveļļa, gan ar neskaitāmām piedevām un garšām. 2 litrus olīveļļas (tik bieza, garda, salāti kopā ar to garšo perfekti) nopirku par 100 kunām. Tepat arī par smieklīgi mazu naudiņu iegādājos lauru lapas. Tik zaļas un svaigas Latvijā neatrast kā ar uguni. Jā, no ceļojumiem iesaku vest ēdamos suvenīrus gan sev, gan citiem. Vismaz vēderiņš būs priecīgs un kārtējie magnētiņi un figūriņas uz plaukta nekrās putekļus.

20180708192108-26045.jpg

Pēc garās dienas Makarskā bērni ir noguruši tik ļoti, ka mājupceļš paiet pavisam mierīgi, jo abi rakari nokļuvuši mašīnā uzreiz aizmieg.

20180708192133-70884.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies