Bīriņu pils parki

Tā kā tobrīd vēl Baltezerā noritēja spraigi ceļa remontdarbi, kas nozīmēja ilgstošu stāvēšanu pie luksofora sarkanās gaismas, nolēmām mājup no Saulkrastiem doties caur Bīriņiem.  Un ja jau Bīriņi, tad Bīriņu pils. Pēdējo reizi tur pabijām ar vīru pirms daudziem gadiem, kad meklējām vietu kāzām. Arī šobrīd tā ir ļoti iecienīta kāzinieku vidū. Šobrīd atgriezos Bīriņos krietni kuplākā pulkā-es ar saviem 3 bērniem un manu mammu. Tad vēl nezinu, ka ekskursija patiks visām 3 paaudzēm!

Bīriņi oficiāli par Bīriņiem tika nodēvēti tikai Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Iepriekš tā bija Kolcenes muiža, bet vietējie tik un tā to vienmēr bija dēvējuši par Bīriņu pili-par godu varonīgajam Jānim Bīringam (Johannes Bürinck vai Büring), kas šo muižu ieguva pateicībā par to, ka Livonijas kara laikā atbrīvoja  Cēsu, Straupes, Turaidas pilis no Ivana IV Bargā karaspēka. Tad jau atkal mainījās vara, līdz ar to arī muižas īpašnieki. Jauno pili, kādu mēs to šodien redzam, pēc Rīgas arhitekta Frīdriha Vilhelma Hesa projekta būvēja no 1857.-1860.gadam, ko pasūtīja Mellīna (kapeņu izbūvētājs) znota dēls Augusts fon Pistolkorss. Viņš arī bija tas, kurš 10 gadus vēlāk pasūtīja ceļa uz Neibādi (šodien-Saulkrasti) izbūvi. Tāpēc arī šodien ērti pa to ceļu šeit varējām nokļūt.

Novietojuši auto pirms slūžām, kas atdala Dzirnavu ezeru no Bīriņu ezera, dodamies pie kases mājiņas, kas izvietota tieši uz tiltiņa pāri slūžām. Var, protams, teritorijā par 1,50 arī iebraukt ar auto, bet neesam tik slinki. Ieejas maksa pils teritorijā:

Pieaugušais: 2 eiro

Pensionāri, skolnieki-1,50

Tad vēl nezinājām, bet ir iespēja pils restorānā iztērēt vismaz 9 eiro un saņemt atpakaļ veikto ieejas maksu. Noteikti būtu izmantojuši, ja vien kāds par to būtu informējis mūs.

Pretī paveras skaistā 1860. gadā celtā pils, kurai pretī tik slavenā lapenīte, kurā arī todien bildējas līgava. Šī vieta zināma arī no latviešu tik populārā seriāla Ugunsgrēks, jo pils āriene tiek izmantota tās filmēšanā.

Lai apmeklētāji neapmaldītos, visur izvietotas teritorijas kartes, kā arī norādes. Teritorija ir ļoti plaša. Mūs šoreiz interesē tieši pils parki, kas sadalīti pēc vecuma, pēc to izveides gada. Mēs gan visu kompleksu uztveram kā vienu veselu. Sākumā mūsu ceļš ved garām bijušajai dārznieka mājai, kurā šobrīd darbojas viesnīca, un restorānam. Pils ansambļa aizmugures daļā aiz skaistu rožu dobes atrodu interesantu liepu-kokam ir milzīgas lapas un tikpat milzīgi ziedi. Parkā būs vēl pa kādam interesantam, retam kokam.
Bērnu uzmanību, protams, liepa nesaista tik ļoti, kā blakus esošais zirgu stallis. Neviena darbinieka gan tur nav, bet uz galdiņa novietota bundžiņa, kur iemest naudu, un blakus nolikta maizīte, ar ko pabarot zirgus. Stallī dzīvo 2 zirgi, viens ponijs un kaziņa. Bērniem pabarošana, protams, sagādā prieku. Staļļa ārpusē skaistas trušu mājiņas. Kad nu visi dzīvnieciņi apskatīti un ar acīm apmīļoti, varam doties tālāk plašajā pils parkā. Bet ikdienā šeit par 20 eiro stundā iespējamas zirgu izjādes. Aplis pa parku zirga vai ponija mugurā maksā 4 eiro.
Nu jau esam nonākuši pie milzīgā Mīlestības ozola, kura apkārtmērs ir 4,86 m. Tā kā tam apkārt uzstādīti soliņi, nav iespējams mums visiem mēģināt apķert dižkoku. Koka zaros virs galvām vēja iekustināti skan daudzie zvaniņi, kurus šeit atstājuši jaunie pāri. Savā kāzu dienā, cerot uz veiksmīgu laulību, jaunais pāris sasien kopā savus zvaniņus un tad savu dzīvi uztic gudrajam Mīlestības kokam. Pasēdējuši brīdi zem tā milzīgajiem zariem, dodamies lejā pa trepītēm, kur atrodam no koka veidotu putnu statujas un putnu barotavu, kurā bērni uzrāpjas.'' Ja tu būtu putns, ziemā tevi te pabarotu."  Mazliet tālāk ir arī laipa ar tālskati šo pašu putnu novērošanai.
Tālāk mežā atrodam cilvēka augumam piemērotu putnu būrīti, kurā atkal varam ierāpties, lai sajustos kā putni. Garām pļavām, kur ganās vēl pa kādam zirgam, dabas taka aizved mūs uz Eņģeļu kalnu, kur izvietotas dažādas kokā grieztas eņģeļu figūras, visas augumā pārākas pat par pieaugušajiem. No kalna paveras skats uz Mīlestības saliņu, kur kādreiz, domāju, pilskungs Alberts vedis savu mīļo sievu Emīliju uz romantisku tikšanos. Šobrīd gan nekas vairāk par pāris bluķīšiem tur nav, bet laipiņa, kas ved uz salu, izskatās droša. Visapkārt tikai ūdens un mežs, un pilnīgs klusums. Skaisti gan!
 Dabas takas,kas vijas līkločos un ved augšup un lejup, izskatās ne pēdējā laika darinājumi, bet tās ir foršas, dabai pietuvinātas. Visapkārt ir izpļauts, nav nekur jābrien. Jauni tiltiņi. Arī ar ratiem tās ir izbraucamas. Bērni visa ceļa garumā vāca meža zemenītes un vietām mellenes. Nav spiesta lieta iet pa visām takām un skatīties visu, jo ik pa laikam ir norādes, kur vienmēr atradīsiet zīmi, kur atrast pili, bet mēs nogājām visu. Arī kapenes atradām.  Tās gan pavisam bēdīgā stāvoklī, bet kādreiz noteikti bijušas gana greznas. Tās būvētas pirms šodien redzamās pils uzbūvēšanas-jau 1819.gadā. Unikālas ir ar to, ka principā tās ir apakšzemes kapenes, jo  atrodas zem dabīga kalna un to pārsegums ir mucveidīgs.  Uz kapenēm no pils pa dzelzs vārtiem ved aleja, kuras malās sastādītas lazdu liepas. Kad kapeņu izraisītie spoku stāsti pierimuši, dodamies atpakaļ uz pils pusi un nonākam pie Dzirnavu ezera, kur vecajās ūdensdzirnavās, kuras pēc 100 gadu darbības nu devušās atpūtā,  ierīkots seno lietu muzejs un vasaras krodziņš. Vakarā gan viss bija slēgts, bet mēs izmantojam rotaļu laukumiņu, lielie brāļi šūpojas uz pakalnā kārtajām lielajām šūpolēm. Šeit tik tiešām ir skaisti. Tik ļoti labprāt padzertu kafiju uz terases. Tepat arī ierīkota peldētava, bet mēs šoreiz dodamies uz peldētavu Bīriņu ezerā (pie autostāvvietas), pa ceļam atrodot arī Putnu dārzu.

Gulbis, kurš vientulīgi peld Bīriņu ezerā, pirms tam nobiedējis dāmas, kas mums iesaka nepeldēt, bet puikas tomēr pie paša krasta nolemj atveldzēties. Ir arī pārģērbšanās kabīne. Ūdens ir brīnišķīgs, vide pasakaini skaista-šī ir vieta, kur atkal var atbraukt, lai izstaigātu gan pils iekšieni, gan aizietu uz tik slaveno lapeni pils priekšpusē. Puikas jau izteikuši vēlmi iznomāt laivas (par to nu gan šaubos, jo neredzēju nevienu peldvesti). Ļoti jauka vieta, kur izstaigāties, izrāpelēties. Taku kopgarums noteikti sastādīja vairākus km, bet noteikti iesaku, ja vēlaties, senatnīguma un vēstures elpas ieskauti, baudīt dabu. Patika visiem-gan man, gan manai mammai, gan maniem aktīvajiem bērniem. Mazā princese arī uzreiz aizmiga, iekāpusi auto-tātad forši!