Ķermeņa masāža
29.04 12:00-18:00
Izpārdots
Mani bērnībā vecāki audzināja ļoti stingri, tādēļ atceros vēl savu solījumu sev:"Es nekad savus bērnus tik stingri neaudzināšu." Bet varbūt pateicoties tieši šai stingrībai es esmu kļuvusi par tādu cilvēku, kāds esmu un īstenībā neteiktu, ka ar mani ir slikti. Taču vienmēr kaut kas ir pietrūcis mūsu attiecībās ar vecākiem, tās nav ļoti siltas - nav tādas, ka varētu ar mammu runāt par visu, ka varētu mammai klēpī paraudāt, vai kopīgi plānot ģimenes svētkus. Mums tā nav, jo ir milzīgā barjera no bērnības...
Tādēļ audzinot savus bērnus tik ļoti vēlētos sabalansēt šo stingrību, mīļumu un cieņu vienam pret otru. Tas, ka man ir trīs bērni, nebūt nenozīmē, ka tas ir pierādījums tam, ka esmu laba mamma, vai esmu paraugmamma. Nebūt ne, jo es kļūdos, es mācos komunicēt ar bērniem un es mācos neļaut sev kāpt uz galvas.
Vakar veikaliņā man bija tik burvīga saruna ar divu bērnu mammu, kura savu puisīti bija atvedusi uz fotosesiju pie mums veikaliņā. Tik gudra, tik sirdssilta un patiesa. Iedomājieties - tad, kad mēs abas pļāpājam, viņas puisītis saldi čučēja un veikalā uz to brīdi neienāca neviens pircējs. Tajā brīdī laiks apstājās un bija tikai šī siltā saruna. Mēs sarunājāmies, it kā būtu gadiem pazīstamas un sarunājāmies par bērnu tēmu. Jautāju viņai, kā viņa spēj būt stingra un mīļa vienlaicīgi. Es to apbrīnoju un vēlētos šajā jomā būt tik pat dzīvesgudra, lai prastu šīs ikdienišķās situācijas risināt un veicinātu veiksmīgu komunikāciju ar bērniem, jo mums ir pretēji - esmu vai nu pārāk stingra kādā situācijā, vai arī ļauju kāpt uz galvas citā. Man šī vidusceļa nav. Es apzinos, ka mani bērni mani ļoti mīl, to viņi man ir teikuši vairākkārt un ar darbiem arī pierādījuši, bet... brīžiem jūtos "piesmieta", brīžiem jūtos nevajadzīga un tāda, no kuras tikai gaida, bet es taču vēlos arī ko pretī, vai ne?
Ļoti vēlētos, lai dēlam ir ne tikai skola un treniņi, bet arī pienākumi mājās, pienākumi pret mani kā mammu, jo viņš ir pietiekoši liels ( drīz jau 16), lai spētu man dot kaut ko arī pretī - dot brīvāku pus stundiņu man pašai, nevis paņemt no manis vēl. Arī es kādreiz vēlētos uz viņiem paļauties, nevis pakārtot 24/7 tikai viņiem trim.
Jūtu, ka ar katru bērnu manas prasības aug un stingrība arī, jo jau jaunākajai meitiņai es esmu stingrā mamma, bet tētis ir lutinatājs un izdabātājs, taču gulēt aiz rokas viņa ved tieši mani. Tā kā lielo puiku audzināju jauna un ilgu laiku viena, darīju to bez pieredzes, bez sava redzējuma, kā būs, tad pašlaik ir grūti tā pāršķirt jaunu lapu un viņam teikt:"Zini, vecīt, no šodienas būs tā un tā..." Man nesanāk, viņš man tāpat šķiet maziņš, šķiet, ka bez manis viņš netiks galā, lai arī es apzinos, ka tiks, būs citādāk, bet tiks, nevis mamma pieved pie skolas, mamma atbrauc pakaļ uz treniņu, mamma veikalā sapērk pārtiku, pagatovo vakariņas, nomazgā traukus, izmazgā drēbes un saloka, ieliek skapī, pagatavo brokastis... varētu rakstīt vēl un vēl, bet viņš pa lielam no rīta ar bāršanos pamostas dažas minūtes pirms izbraukšanas ar tekstu - kur brokastis, kur manas zeķes, zāles utt.. Ak, jā, viņš aizver sētu, kad izbraucam no pagalma. Atnākot mājās viņš uziet augšā, izmācās, tad skatās NBA basketbola spēles, futbolu, motokrosu, sarakstās whats up "n-tajās" grupās, pa vidam paēd vakariņas, vēlu vakarā ieiet dušā un tas ir viss... Atņemt telefonu, aizbraukt bez viņa, kad gaidu viņu?
Apzinos, ka kādreiz tā vajadzētu izdarīt, bet tad jau es viņam nodarīšu pāri - skolā būs kavējums, telefonu noņemšu, nevarēs apskatīties e-klasi... atkal jūtat iemeslus un ieganstus?
Saņemties un beidzot izdarīt? Ar ko sākt? Kā veidojot disciplīnu, nenodarīt pāri un spēt saglabāt cieņu un mīlestību? Gribētos, lai viņi izaugot vēlētos man piezvanīt, aprunāties, vēlētos aiziet uz kino, vēlētos vienkārši pasēdēt pie vīna glāzes un papļāpāt par dzīvi, par bērnību, par to, kā bijis un par to, kā viņi dzīvi veido... ne tikai atvest mazbērnus, lai pieskatu, vai arī palūgt aizdot kādu centu situācijā, kad tas ļoti nepieciešams.
Piekrītu lauvinjai, jāsāk jau no pirmsskolas vecuma, bet ja tas palaists garām tad labāk vēlāk nekā nekad. Man vēl nav skolnieki, bet pirmssknieki. Mācās koridora lietas (kombinzoni, cepures, cimdi...) likt vietā, netīrās nest (nesanāk vienmēr) uz veļas grozu, tīrām sava vieta, vispār katrai lietai sava vieta. Man vnk patīk komandēt. Un daudzbērnu ģimenē ir jāmācās kautkas darīt, es netaisos būt nodzīts zirgs, es arī gana daudz lutinu.
Nevaru iedomāties, ja Rainers neapmeklētu dārziņu - tur viņš socializējas, runājas, diskutē, jautā, atbild, mācās, rotaļājas..... Bērns ir tikai zaudētājs dažādās jomās!
Tā ir katra vecāka izvēle, vaī laist bērnudārzā. Mūsu valstī obligātā sagatavošana skolai ir piecgadniekiem un sešgadniekiem. Ja mamma vai tētis, vai varbūt ome var būt ar bērnu mājās līdz tam laikam, tad kāpēc gan ne?
Es nesaprotu kāpēc bērns, kuram būs 5 gadi, neapmeklē dārziņu?!?!
Nav viennozīmīgas atbildes par to kad un kā ļaut norisināties atdalīšanās un patstāvības procesam. Bērni ir dažādi.
Man pašai ar mammu nav ļoti sirsnīgi mīļas attiecības - vecākiem nebija laika piesēst un samīļoties - darbs dzina darbu. Arī bērniem bija gana jāstrādā, bet par to ir tikai dažas nepatīkamas atmiņas. BET mani vecāki man ir iedvuši stabilitātes un aizmugures sajūtu - par ko viņiem liels paldies, es zināju, ka lai vai kas būs noticis, es varu atgriesties un vecāki mani trauksies glābt jebkur un jebkad. Un tikai tad, kad būšu drošībā, iespējams dabūšu pa mici par sastrādātiem podiem. Šī ir tā sajūta, ko ļoti vēlētos nodot arī saviem bērniem. Vai izdosies - to rādīs laiks.
Savējos pie patstāvības audzinu pamazām - b/d pēdējos gados, liku pašiem krāmēt baseina somu, sākumā kontrilēju vai viss salikts, bet kopš skolas, atbildība ir pašiem.
Netīrās drēbes arī jau kopš b/d laikiem liku nest pašiem netīrās veļas kasti. Nevācu netīro vešu pa māju, vienīgi mēdzu pajautāt vai nav kas steidzams mazgājams. Pāris reizes attapās bez zeķēm, ātri saprata, kas darāms, lai tā nebūtu. Man šķiet, ka pāris reizes dos mācību, nekas traks nenotiks.
Meita nu jau liela, māk i vešu izmazgāt, i māju sakopt, i ēst pagatavot. Nemetas ar lielu entuziasmu visā šajā procesā, bet jāatzīst, ka noslodze viņai liela, brīvā laika maz un saprotu, ka pusē brīvas dienas nedēļā gribas iegrimt grāmatā vai filmā, ne mesties māju tīrīt. Ar savu istabu lieliski tiek galā. Tas gan ir prasījis diezgan daudz manu nervu un gribasspēka nedarīt bērna vietā.
Ar mazāko tā patstāvība tik ātri nesokas, bet nāk lēnāk nekā ar meitu, bet tas attiecas uz it visām jomām. Tiesa par netīrām drēbēm diskusiju mums nav.
Pati esmu šī balansa meklējumos...manējam gan tikai paliks 4.
Man gan liekas, ka mēs mammas reizēm mazliet par daudz cenšamies pasargāt bērnus no negatīvām sekām, nu nekas šausmīgs jau nebūs, ja kādu reizi tiks nokavēta skola, nebūs bijis laika paēst brokastis vai kaut kas tiks aizmirsts... No kļūdām taču mācās un tās piespiež meklēt patstāvīgus risinājumus. Bet ja pilnīgi godīgi, nezinu kā pašai vēl ies... Kā neiespringt par sīkumiem, lai lielās problēmas risinātu kopā?
Es parakstos zem katra vārda. Tas ir par mani,par mums. Un arī es nezinu kā būt un kādai būt. Vai būt aptekelētājai un bakstītājai un no tā nogurt un justies kā apkalpojošajam personālam,kas izsniedz arī nepieciešamo naudas līdzekļus,vai gluži pretēji,ļaut uzņemties atbildību,kļūdīties un izjust sekas? Es gribu būt sirsnīga un mīļa mamma,bet mani tiešām sadusmo un dara nervozu vienaldzība,tā mūžīgā atgādināšana un runāšana par vienām un tām pašām lietām. Kā pret sienu. Esmu no tā nogurusi. Bieži gribas visu palaist pašplūsmā,bet cik ilgi? Vai mana apņemšanās pašam uzņemties atbildību,ļaut kļūdīties un izdarīt secinājumus atkal neievedīs otrā grāvī? Cik ilgi man no rīta atgādināt,vai maks ir paņemts? Es iedodu naudiņu skolas pusdienām,pašam tikai tik cik maks jāieliek somā. Vienu rītu aizmirst,pēc dažām dienām atkal. Vai man kā dzejolīti to ik rītu atgādināt,vai tomēr ļaut aizmirst,ar domu,ka nākamreiz par to piedomās izejot no mājas? Kur ir tā robeža,ka mans bērns nav paēdis lielāko dienas daļu vai viņš gaidīs,lai par to domā citi? Vizuālās mākslas mape pazaudēta. Pēc dažām dienām prasu,vai nav kas nepieciešams no Freko veikala. Nē,neko nevajag. Kad prasu,kāpēc iet uz skolu bez mapes,atbilde,bet es taču pazaudēju! Man raudāt gribas. Zeķes un netīrās drēbes,kas noliktas uz krēsla, aiznest uz veļasmašīnu piekodinu ļoti bieži. Es taču nelieku viņas berzt pašam. Tikai aiznest,lai nekrājas istabas vidū. Arī draudus,ka tās būs atkritumos,ja vairākas dienas krāsies uz krēsla esmu piepildījusi,lai gan, protams,pati pēc tam izvelku tās no turienes. Vai ļaut,lai paliek pēdējais zeķu pāris un piesvīdušais krekl,bet riskēt,ka draugi apsmies,ka zeķes netīras un krekls smirdīgs? Tomēr,pēc bērna spriež arī par vecākiem. Un tā varētu turpināt bezgalīgi. Ar ko lai sāk? Ar vīru abi par šīm lietām esam vienprāti. Dzīvojam mīļi,tīri un Puika labsirdīgs,bet... Es negribu katru mīļu brītiņu būt zāģētāja. Par telefona un playstation lietošanu karojam. Nav aizliegts,bet ar norunu,ka vispirms mājasdarbi un mazliet kārtība istabā un kaut vai treniņtērpa izvilkšana no maisiņa pēc treniņs un tad gadžeti. Protams,realitātē viss ir apgrieztā secībā.