Bērni viegli adaptējas citā valstī

Brīdī, kad ģimene domā par pārcelšanos uz citu valsti, bieži vien lielākās bažas ir par to, kā bērns to uztvers. Tomēr psihoterapeits Aivis Dombrovskis uzsver, ka bērni viegli adaptējas jaunā vidē, īpaši, ja paši vecāki tam ir gatavi un atvērti pārmaiņām. Tomēr ne vienmēr paši pieaugšie ir spējīgi pielāgoties jaunajai videi.

Viennozīmīgi, ja vecāki vēlas strādāt ārzemēs, labāk, ja uz ārzemēs pārceļas visa ģimene. Tomēr, pārceļoties uz citu valsti, ir jārēķinās, ka tajā ir cita valoda, citi likumi, paradumi un tradīcijas. Bērns dabiski pieņem jauno. Grūtāk bērnam ir tad, ja ģimene kādu laiku dzīvo ārzemēs, tad atkal kādu laiku Latvijā, pēc tam atkal citur, jo tad bērnam rodas jautājums, kur ir viņa mājas.

Ārpus savas komforta zonas izteiktāk darbojas zemapziņa

Pieaugušajiem ir grūtāk pieņemt jaunus nosacījumus, jo dzīves gaitā izveidojušies noteikti paradumi. Jaunā kārtība raisa trauksmi. Esot citā vidē arī ģimenes ierastā kārtība parādās citā gaismā. Jāņem vērā, ka, izkāpjot no savas komforta zonas, cilvēkam vairāk sāk strādāt zemapziņa. Te ļoti būtisks ir cilvēka briedums. Stresa situācijās cilvēkiem samazinās kontroles līmenis, racionālais prāts vairs nestrādā tik spēcīgi, izteiktākas kļūst zemapziņas vadītas darbības, parādās emocijas, kas ierastā vidē vispār nav paustas. Tāpēc arī saka, ka draugus var pārbaudīt vientuļā ceļojumā, jo videi mainoties, cilvēku rīcību ietekmē citi mehānismi, parādās cilvēka patiesā daba, spēja reaģēt netipiskās situācijās. Tā arī parāda, kā pāris patiesi jūtas kopā – vai ir pāris, vai var viens uz otru paļauties. Spilgti parādās vīrieša un sievietes loma – sievietei visbiežāk jārūpējas par bērniem un sievietei ir jājūt sava vīrieša atbalsts. Būtisks ir jautājums, vai sieviete jutīsies sava vīrieša aizsegā, drošībā, kur vīrietis var nodrošināt stabilitāti un nodrošināt ģimeni. Ārzemēs izgaismojas ģimenes stiprās un vājās puses – nav radu, pie kā vērsties vai kuru atbalstu lūgt, ir ģimene – vīrs, sieva un bērni un ģimenes modelis, kāds ir izveidots. Ārzemēs ģimene var kļūst stiprāka, bet var arī kļūt vājāka.

Citā valstī nav iespējams pieprasīt savus likumus

Aivis Dombrovskis uzsver, ka, aizbraucot uz citu valsti, jāatceras, ka nekad nebūsi savējais. Ir jāapzinās savas saknes, bet jāspēj pieņemt citā valstī esošā kārtība. Latviešiem visur gribas savus likumus un savu taisnību, bet tādā gadījumā arī ir grūtāk iedzīvoties. Jāmācās būt vienotam ar tautu, kurā dzīvo, tad ir vienkāršāk. Tas ir tāpat, kā tad, kad mēs aizbraucam ciemos, mēs neuzstādām savus noteikumus, bet pieņemam mājas saimnieku noteikumus, lai visi justos labi. Ja cilvēks to nespēj, tad jautājums, vai viņam tur vajag atrasties.

Valoda un identitāte

Viena no būtiskākajām lietām, kas ārzemēs ir nepieciešama, ir valodas zināšana – lai valstī, kurā ierodies, saprot tevi un lai var saprast citus. Tad adaptācijas process ir vienkāršāks. Jo ja nav valodas zināšanas, tad ir ļoti grūti komunicēt un līdz ar to saprasties, līdz ar to cilvēki jutīsies vientuļi.

Cilvēkam būtisks ir arī identitātes jautājums, jo tas veido cilvēka sajūtu un atbildi uz jautājumu – kas es esmu. Daļai cilvēku ir svarīgi turpināt runāt latviski, jo tā viņi saglabā savu identitāti. Tomēr tā nav visiem. Ir cilvēki, kas pāris gadus nodzīvojot ārzemēs, lieliski runā angliski, bet latviski sāk runāt ar akcentu. Cilvēks apzinās, ka ir nācis no Latvijas, viņa izcelsmes valsts ir Latvija, bet iekšēji viņš jau jūtas kā anglis. Tas nozīmē, ka cilvēks ir ļoti labi spējis adaptēties un asimilējies, viņš identificējas ar vidi, kurā atrodas, mainot arī savu identitāti. Tas ir pilnīgi normāli. Tiem, kuriem ir svarīgi saglabāt latvisko identitāti, runā mājās latviski, ved bērnus uz latviešu skoliņām, paši apmeklē latviešu korus un pasākumus, kur tiek koptas latviskās tradīcijas. Ir latvieši, kuri ārzemēs dzīvo jau vairākās paaudzēs, latviski vairs nerunā, bet piederības izjūta Latvijai viņiem ir saglabājusies.