17.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Pirms kāda laika piedaloties konkursā "Iepazīsimies", rakstīju arī par savas meitas sasniegumiem, par ko ļoti lepojos.
Meita man gulēja savā gultā un pilnīgi bija atteikusies nākt čučēt vecāku gultā, jo apgalvoja, ka esot jau liela un viņai ir jāguļ savā gultiņā.
Tagad gan vairs nav tā kā es rakstīju, tāpēc manā sirdī ir iezagušās bažas, jo meita atsakās gulēt savā gultā un baidās viena iet tumsā.
Tas notika vienā naktī, kad piecēlās un ielīda pie mums gultā pa vidu, visa trīcēdama. Jautājot, kas noticis, viņa man pateica, ka redzējusu sliktu sapnīti. Tā nu mēs apķērāmies un gulējām tālāk.
Nākošajā rītā mēģināju izrunāties ar meitiņu par viņas sapnīti. Viņa man stāstīja, ka esot redzējusi briesmoņus, kas man stāvējuši aiz muguras ar lielām cepurēm un bantēm virsū. Uzklausot meitas stāstu, tad atgādināju, cik ļoti es viņu mīlu un ka vienmēr viņu aizsargāšu. Mēģināju meitai paskaidrot, ka tādu briesmoņu nemaz nav un ka mājās esam tikai mēs vecāki, ome un minči, bet meita kategoriski atsakās tam ticēt.
Tas vēl nebūt nav viss, jo pēc meitas teiktā "briesmīgā sapņa", viņa man tagad baidās arī viena aiziet uz guļamistabu, virtuvi, toleti ne tikai tumsā, bet arī gaišā dienas laikā.
Cenšos pārliecināt, ka tumsa nav bīstama, bet veltīgi.
Vienu dienu pamanīju, ka meita skatās uz gleznu un saka:"Neskaties uz mani!" Gleznās nav nekā tāda, kas varētu uz viņu skatīties, jo mājās mums ir tikai un vienīgi dabas skatu gleznas.
Nezinu ko man tagad iesākt, doties pie bērnu psihologa, tiešām nezinu-izmisums.
Nekad meitai neesmu devusi iemeslu baidīties, neesmu viņu baidījusi, piemēram, ar burvjiem, policistiem, svešiem onkuļiem vai tantēm utt.
Vienmēr piedomāju, ko skatos pa TV, sekoju līdzi vai kāds cits neskatās briesmu filmas, pārraides bērna klādbūtnē. Nestāstu briesmu stāstus un cietsirdīgas pasakas.
Tagad dikti cenšos izveidot savai meitiņai dzīvi interesantāku un gādāju, lai viņa pēc iespējas biežāk būtu citu bērnu sabiedrībā. Pēc manām domām, jo vairāk meita būs aizņemta ar rotaļām un nākotnes plāniem, jo mazāk viņa domās par savām iekšējām bailēm.
P.S. Vienu dienu meita zīmēja manā blociņā un atnesot man teica:"Mammīt, šie ir briesmoņi!"
Vai tavs bērns no kaut kā baidās? Padalies kā tu ar to cīnies?
Paldies mīļās māmiņas, ka padalāties savā pieredzē. Nakts lampiņu mēs jau izmantojam. Tikko ar meitiņu izmetām ārā tos briesmoņus miskastē. Meita kliedza:"Nekad vairs neatgriežaties pie manis!" Cerams līdzēs un ja ne šonakt, tad kādā citā dienā gulēs savā gultiņā. Kaut kā negribētos, lai mazā ar mums čuč gultā, kad pēc 2 mēnešiem ieradīsies pasaulē otrs mazulītis.
O, jā, manējam kādu pusgadu šis arī ļoti aktīvi noris. Mums risinājums ir bēbīšu lampiņa pie gultas - ja nu naktī pamostas, redz, ka viss istabā ir kārtībā 😀 Es jau neesmu baigi kategoriskā uz gulēšanu vecāku gultā, bet bailes un izdomātie briesmoņi gan ir risināms jautājums. Tagad manam brīnumam ir nakts atvadu teksts man, kas skan "Saldus miedziņus, mammīt, lai tev briesmiņi un roboti naktī nenāk"😃 Novēlu viņam to pašu un mierīgi guļ 😀
Es domāju, ka vajag griezties pie speciālista, ja ir lielas paniskas bailes. Es savam dēlam mazo gaismiņu atstāju istabā. Pasēžu naktī blakus kamēr iemieg daudz runāju stāstu , bet vecāku gultā neļauju gulēt. Bija periods , ka arī bija sabijies atļāvu mūsu istabā uz madrača pagulēt pāris naktis. Tad atkal pārgāja un guļ savā istabā!