Audzinu raksturu un piesaku karu saldumiem

Svars un ķermeņa aprišu atgūšana pēc dzemdībām, šķiet, Māmiņu klubā ir ļoti populāra tēma. Un kā gan savādāk, jo mums visām taču gribās izskatīties skaistām, pievilcīgām.

Grūtniecības laikā pieņēmos svarā par 15 kg un 10 kg pēc dzemdībām nokusa strauji kā sniegs pavasara saulītē. Pārējie kusa lēnām, lēnām, savukārt pēdējie divi, trīs nekrietni aizķērušies kaut kur uz gurniem. Lai gan „vecās” drēbes, kuras nēsāju pirms grūtniecības, der, pavisam komfortabli vēl nejūtos, jo neesmu sasniegusi sev tīkamo 65kg atzīmi uz svariem, bet pavisam ideāli jutīšos, kad svari rādīs laimīgos 62kg, jo tieši ar šo svaru jutos ar sevi visapmierinātākā.

Ko es daru? Pa šiem četriem mēnešiem sev neskaitāmas reizes esmu nosolījusies, ka nu gan... ēdīšu es tikai veselīgi, piesakot pilnīgu karu saldumiem. Bet kaut kā nesanāk. Nogurums pēc kreņķīgākām dienām un naktīm atņem enerģiju un gribot negribot vajadzīgs to kaut kā atjaunot. Un kā gan to izdarīt vēl ātrāk, ja ne ar kādu cukura devu. Cepumiņu, konfekti, šokolādi, bulciņu. Ja vēl tā būtu tikai viena konfekte, noteikti nebūtu mirstama vaina, bet, ja nopērku šokolādi, tad apēdu visu tāfelīti, ja cepumus, tad noteikti jāizēd visa paciņa. Neies taču ķēpāties un atstāt citām reizēm. Vēl pārtikas kodes sametīsies :D Šādās reizēs vīram pasmejos, ka vados pēc principa – ātrāk apēdīšu, ātrāk būs miers. Bet lielākoties tas noved pie rezultāta – ātrāk apēdīšu, ātrāk iešu pakaļ jaunai salduma devai.

Bet no šodienas es gribu publiski nospraust savu mērķi un pieteikt karu saldumiem, tā vietā labāk saprāta devās ēdot augļus un dārzeņus.

Kas mani šoreiz motivējis izvirzīt jaunu apņemšanos? Vakar es iegāju beķerejā. Ui, cik gan gardas smalkmaizītes tur parasti top! Un es, protams, nebūtu es, ja samierinātos tikai ar vienu maizīti. Nopirku divas. Un kas tad tur, stumdot ratiņus taču balto miltu pēdas nostaigāšu. Bet es TĀ iegrābos. Bulciņa bija tik negaršīga un neizcepta, ka biju gatava to izmest tuvākajā atkritumu tvertnē. Tikai vecāku mācītais, ka ēdienu nedrīkst mest ārā, mani veicināja apēst kanēļmaizīt līdz galam. Un pēc apēstās maizītes sajutos pavisam briesmīgi. Gluži kā kuņģis būtu salipis ar jēlu mīklu, kurai pa virsu uzbērts kanēlis un cukurs. Un tad es sev apsolīju – nē, šoreiz tā būs pēdējā. Man ir pietiekami spēcīgs raksturs, lai es sev pati spētu pateikt „nē” un jau pavisam drīz mani svari rādītu stabilus 65kg, nevis lēkātu robežās no 67 – 68,5kg. Es to varu! Es apzinos, ka es nevaru „sēdēt” uz diētām, pārtikt tikai no zila gaisa un ūdens (es taču baroju bērnu, negribu, lai pazustu piens!), bet es varu sev nospraust sarkanās līnijas. Un mana sarkanā līnija ir saldumi. Protams, ar vienu mazu izņēmumu – vienu kūciņu mēnesī par godu meitas dzimšanas dienai. Jo dažreiz jau var. Galvenais, lai šis „dažreiz” nebūtu katru dienu.

Esmu sev apsolījusi un centīšos no solījuma neatkāpties.