Atvēlēt stundiņu sevis palutināšanai

Saskatījies raidījumu par tēta nedienām, dēls man jau aptuveni nedēļu saka, ka man esot jābrauc atpūsties, bet viņus tikmēr pieskatīšot tētis. Viņi arī izcepšot man kūku. Vēl kādu vakaru dēls teica, lai es piezvanot mašīnai, kura man atbrauks pakaļ un aizvedīs mani atpūsties... Mīļi, vai ne? Tāpēc apsolīju viņam, ka sākšu ar mazumiņu un sev veltīšu iesākumā stundiņu atpūtas. Tāpēc pierakstījos pie kosmetoloģes, pie kuras nebija būts nu jau 4 mēnešus. Vēl dodoties uz transportu, dēls atskrēja man pie durvīm, iespiežot man rokā „naudiņu”, lai man būtu ar ko samaksāt par atpūtu. Naudiņa – spēļu žetoniņš un klientu karte, kurai jau beidzies derīguma termiņš. Taču galvenais ir mazā cilvēkbērna vēlme un sirds plašums. Ceru, kādai meitenei kādreiz tiks lielisks vīrs.

Bet par kosmetoloģes apmeklējumu. Meitenes, jaunās mammas, mēs esam to pelnījušas! Tā bija stundiņa, kad gulēju, relaksējos un atslēdzos no autiņbiksītēm, pasaku lasīšanas un ēst gatavošanas. Es aizvēru acis un atslābinājos, acu priekšā sev iztēlojoties, ka atrodos kaut kur dienvidos un baudu sauli jūras krastā. Sejas tīrīšana, maska un kā punkts uz „i” – masāža. Pēc kuras man gribējās svētlaimīgi nopūsties un pavaicāt, vai nevar dabūt papildporciju.

Jā, patiesībā, atpūta jau obligāti nav nepieciešama uz vairākām dienām. Pietiek arī ar tādu paradīzē pavadītu stundiņu, jo pēc tam staigāju kā pa septītajām debesīm, jo biju saņēmusi apčubināšanas devu, savukārt sejas āda mirdzēja un bija maiga kā..., sakot man paldies, ka esmu par viņu atcerējusies. Audzinot mājās mazulīti, esmu sagādājusi vairākas maskas, lai varētu pati sevi pašrocīgi palutināt, bet tas, protams, nav tas pats, kas nonākt prasmīgas meistarītes rokās.

Pagājusi jau diena no manas mazās mini atpūtas, bet vēl aizvien jūtos laimīga par sev atvēlēto stundiņu.

Galvenais, protams, šajā laikā atslēgt domas, un nedomāt par to, kā gan mājās iet bērniem ar vīru, vai viens otru jau nav piebeiguši un mazulīte nebļauj tā, ka kaimiņi jau izsaukuši pašvaldības policiju. Jāteic, ka, atgriežoties mājās, secināju, ka viss bijis labi – meitiņa dabūjusi paēst un vīrs savu meitiņu peciņu lutina rokās, savukārt dēls spēlējas. Visi dzīvi un laimīgi.

Māmiņas, atļaujaties veltīt laiciņu arī tikai sev. Iesākumā kaut vai stundiņu!