23.04 14:00-15:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Citreiz ikdienas rutīna ir tik cieši sagrābusi savos nagos, ka vienīgais veids, kā no tās atbrīvoties, ir bēgt. Un nav vajadzības mesties nedēļu ilgā piedzīvojumā, kurā atstāt visus ietaupījumus - citreiz pietiek ar pavisam lētu autobusa biļeti.
Bez iemesla vēl neesmu iemācījusies noraut to priekšautu no gurniem, tāpat kā pārstāt ekonomēt brīžos, kad tas ir pilnīgi lieki. Ai, ko tik es neprotu sagudrot! Bērnam vajadzēs to, tev vajadzēs atkal ko citu, man jādara tas, tas, tas… Tukši vārdi, īpaši reizēs, kad vakara našķiem bez skatīšanās atvēlu vairākus eiro, bet pusi dienas noguļu gultā ar meitiņu, sapņojot vienu sapni. Atrast laiku, līdzekļus un spēku var vienmēr. Jautājums tikai – vai varu atrast arī gribēšanu? Vai varu saņemties klusi neslapstīties, bet skaļi pateikt – man vajag šo atpūtu, šo laiku sev. Iespēju “aizlaisties” no visa un visiem, ieskaitot plānotāju savā galvā.
Kamēr vēl tikai meklēju atbildes uz šiem jautājumiem, izbaudu katru reizi, kad varu nostāties istabas vidū un pateikt – man jābrauc! Nekādas iespējas ko pārcelt vai pēkšņi pārdomāt. Pēkšņi es vairs neesmu tā, kas nemierīgi sēž, raugās pulkstenī un gaida – nu gaida arī mani. Ilgojas. Un es jūtos svarīga.
Pienāk brauciena diena, un man ir patiešām pamatots iemesls, lai atstātu bērnu vecmāmiņai. Un sirdī tāds patīkams satraukums, jo beidzot es jūtos kā visas tās mammas, kuras mēdz atstāt atvases vecvecākiem, lai neaizmirstu, kā tas ir – dzīvot. Ar mani tā noticis tik reti, ka var uz abu roku pirkstiem saskaitīt, un es pat nezinu, kādēļ tā – manas nevarēšanas vai negribēšanas dēļ. Galvā visu laiku dzied spalga balstiņa;” Pati, pati, pati!!!”
Braucot satieku labu draugu, izrunājam visu dzīvi. Tā sēžot un runājot saprotu, ka tik ļoti, ļoti sen nevienam neesmu tik plaši atvērusies. Ikdienā bieži neļauju sev domāt par patiesajām sajūtām un vēlmēm, un tajās retajās reizēs, kad tas tomēr notiek, visi pēkšņi ir tik ļoti noguruši, tai skaitā es pati, ka saruna tā arī apsīkst, līdz galam neizsmelta.
Bet te, autobusā, laiks rit savādāk. Šeit nekas netraucē, nebloķē, nenovērš uzmanību. Ak vai, cik daudz saturīgu sarunu man autobusos bijis! Cilvēki pēkšņi atklājas, skatās tieši acīs un patiesi ieklausās otrā.
Otrajā braucienā (braucieni bija divi) izlaidu sev cauri visas aizturētās domas, atradu sevī atbildes uz visiem jautājumiem, kas nelika mierā. Izdarīju vairākus mazus darbiņus, kurus varēju veikt ar telefona starpniecību, lai apslāpētu to pašu plānotāju, kas klauvē pie sirdsapziņas. Piepildījusi sevi ar gandarījuma sajūtu, ieslēdzu austiņās mīļāko mūziku, un ļāvu tai plūst.
Mūzika ir zāles. Visīstākās un dziedējošākās zāles. Žēl, ka manā ikdienā laba mūzika bieži tiek nostumta malā, piemirsta un aprakta. Nezinu kā, bet man izdodas aizmirst to debešķīgo sajūtu, kad dvēsele lido. Bet autobusā es to atkal atceros.
Es klausos Enya, ļoti patīk “Adiemus”. Mīlu daudzas latviešu dziesmas – tās, kuras klausījās mani vecāki, tās ar kurām uzaugu. Dziļi uzrunā latviešu tautasdziesmas, klausos arī Dziesmu svētku ierakstus. Protams, man ir arī sava ārzemju dziesmu kolekcija, vairums no tām jau sen vairs nav populāras, bet man tās ir dārgas.
Kad brauciens ir beidzies, saņemu “biļetes otru pusi” – iespēju saplūst ar svešu pilsētu un pilnībā aizmirsties. Tā ir lieliska atpūta, kas nemaksā ne centa. Ja tas ir iespējams, izvēlos neizmantot pilsētas transportu, bet pārvietoties kājām, lai ceļa laikā vērotu arhitektūru, cilvēkus un skaistas ziedu kompozīcijas. Cik gan bieži ikdienā izdodas tā kārtīgi un mierīgi izstaigāties, esot vienai? Man – ļoti reti.
Viena. Un četras debespuses visapkārt. Pēkšņi ir pilnīgi vienalga, kā pulkstenis rit. Jo man ir labi.
Secinājums tikai viens – no ierastās vides un rutīnas ir jāizraujas. Sevi nevajag šaustīt par to, ka jūties labi vienatnē, ka jūties labi, esot prom no mājām, ka jūties labi, atstājusi dzīvoklī pilnīgu haosu.
Ir tik forši vakarā pārbraukt mājās un GRIBĒT būt tieši šeit par visiem simts. Tieši te, un nekur citur. Un tieši šādi.
P. S. Foto no personiskā arhīva.