Atļaut rūpēties, bet ne kāpt uz galvas

Katrai ģimenei mazuļa gaidīšana ir skaists un gaidību pilns laiks ne tikai pašiem jaunajiem vecākiem, bet arī vecvecākiem, it sevišķi, ja mazbērns ir pirmais, vai arī mazbērnu ir ļoti maz. Ļoti jauki pavērot to, kā vecvecāki uzņemas rūpes, vēloties atvieglot jaunajiem vecākiem gan finansiālo pusi, gan arī emocionālo, vēlot tikai to labāko, bet, vai ikdienā vecvecāki ar šo lielo rūpību nenodara mums - vecākiem - pāri?

Esmu trīs bērnu mamma un veikaliņa ViKrEm mamma, kura ikdienā bieži novēro satrauktos jaunos vecvecākus ienākot veikaliņā un vēloties savam mazbērniņam tikai to labāko, dabīgāko, jo vecvecāki taču zina vislabāk. Vai tā ir? Ļaut ieteikt, nopirkt, samaksāt, uzspiest vecvecāku viedokli?

Atceros, kad gaidīju savu lielo puiku - jauna, bez pieredzes, ļoti baidījos, vai drēbītes pērku īstās, pareizās, tādēļ ļoti daudz ļāvos mammas un vīra mammas ieteikumiem. Viņas taču noteikti zinās vislabāk. Mana mamma uzstāja uz skaistu pirmo sedziņu-konvertiņu, tas man palicis ļoti spilgti atmiņā. Vīra mamma sarūpēja pirmos komplektiņus - cepurītes, rāpulīšus, zeķītes, cimdiņus. Katru nedēļu "dēliņam nopirku komplektiņu, tik skaistam nevarēju pretoties", tā man vienmēr teica vīra mamma, viņa arī bija tā, kura mums nopirka ratiņus. Protams, jutos neērti, jo viņa tērē savu naudu, tas taču viss maksā, bet tagad saprotu, ka to vajag atļaut darīt, šādi vecmāmiņas jūtas noderīgas, manuprāt, visjaukāk, ja šīs lietiņas izvēlamies kopā ar vecvecākiem, lai nav tā, ka omīte nopērk, bet mammai īsti neiet pie sirds. Ja patīk gan omītei, gan vecākiem - lieliski. Taču arī omītēm un opīšiem ir jāsaprot, "kas par daudz, tas par skādi", jo, ja uzstājīgi sāksiet uzspiest savu viedokl, radīsiet tikai nesaskaņas, dariet visu kopā, pārrunajot, konsultējoties, esot kā viena komanda. Vakar mani veikaliņā patīkami pārsteidza kāda jauka ģimene - topošā omīte un jaunie vecāki, cik viņiem liela vēlme ir uzzināt par produktu klāstu tirgū un katras lietas plusiem, mīnusiem, lai jau tad viņi paši var tuvāko mēnešu laikā, gaidot bērniņu izvērtēt, kas ir nepieciešams un sirdij tīkams. Omīte novēroja, kas jaunajiem vecākiem patika un piedāvāja par šīm lietiņām samaksāt, vecāki, protams, nevēlējās, taču jāļauj arī omītēm un opīšiem justies noderīgiem un gaidāmajam mazulītim sajust, ka viņu šeit gaida ne tikai mammīte un tētis, bet arī omītes un opīši. Un prieks, ja to izdodas sabalansēt starp komandas darbu un pārlieku lielo pamācīšanu, pārmācīšanu un uzbāzību, laiki mainās un arī mazuļu audzināšana, auklēšana, ģērbšana mainās, tādēļ kopā ar jaunajiem vecākiem, jamācās arī vecvecākiem, ne vienmēr palīdz teikums:"Mūsu laikā bija tā..." Laiki mainās - bija periods, kad mazuļus tina "rullītī", bija periods, kad ārsti uzskatīja, ka rociņām un kājiņām jabūt brīvām, tad atkal tīšana ienāca modē, tad nu aicinām arī vecvecākus piedalīties mazuļu gaidīšanā, jaunu zināšanu iegūšanā un jauno vecāku respektēšanā, jo, lai kā vecmāmiņām un opīšiem gribas palīdzēt, gribas to labāko savam mazbērniņam, arī jaunajiem vecākiem ir jāmācās un palīdzēsim to darīt kopā, viens otru neaizvainojot, neaizskarot un nenodarot pāri, lai mazulis augtu veselīgā vidē, ar poztivām emocijām viņam visapkārt un jaunajiem vecākiem mans ieteikums - nebaidīties lūgt palīzību, ja ar ko netiekam galā, nav nekas silkts, ja vēlamies atpūsties, ja vēlamies pabūt divatā, bez mazuļa raudāšanas, auklēšanas un tad šis ir īstais laiks savu atbalstu sniegt vecvecākiem, jūtot arī viņiem savu nozīmīgumu mazulīša audzināšanā, jo varu teikt no savas pieredzes, mazbērnus mīl vairāk, lutina vairāk un audzina savādāk, bet mazuļu mammas un tēti, ir viņu vecāki, nevis vecvecāki un vecāki bērniņus audzina, aprūpē tā, kā viņi uzskata par pareizu....

Arī mums ar omēm iet visādi, ir ome, kura uzskata, ka pie viņas bērns ir drošībā, vairāk mīlēts, aprūpēts, tikai viņa zina pareizos un nepieciešamos pulciņus, nodarbības bērnam, tikai viņa zina, kā pareizi ārstēt, ja bērns slimo, atbrauks kaut no otras pasaules malas, lai tikai būtu ar bērnu kopā, tas nekas, ka viņam ir mamma, ome esot gudrāka, labāka... Bet šis bērns jau ir personība un pusaudžu gadi ir tie, kad mammu un omi bērnam blakām nevajag 24/7. Iet grūti, bet cenšamies sadzīvot. Ir mums arī omes, kuras ļoti gaida, kad mazbērni atbrauks, kad varēs ciemoties pie mums, bet viņas respektē to, ka mēs esam vecāki un noteikumus ģimenē radām mēs paši, līdz ar to, tos arī ievērojam un prasām viens no otra.

Kā ir pareizi, grūti teikt, nezinu, pieļauju, ka ekrāna otro pusi spēšu izdzīvot un saprast tikai tad, kad pati būšu ome.

Mammas, padalieties ar Jūsu stāstiem, kā sadzīvojat ar vecvecākiem un viņu milzīgo vēlmi būt noderīgiem.