Arī lielajam bērnam vajag mammu

Aizejot no ģimenes, visiem radiem gribās pierādīt to, cik patstāvīga, neatkarīga un izturīga vari būt savā dzīvē. Cik veikli un operatīvi risini problēmsituācijas, un, pats galvenais, cik pieaugusi beidzot esi kļuvusi.

No mammas mājām aizgāju pirms 2 gadiem. Visā šajā laikā nekādu lielo palīdzību neesmu lūgusi. Nē, samelošu - vienu reizi palūdzu pārnakšņot, bet tas arī viss. Reizēm vēroju citu jauno mammu Instagram kontus, kuros saliktas skaistas bildes ar ziedlapām piebārstītu vannu un milzīgu pankūku šķīvi, zem kurām ir apmēram šāds teksts – “Atbraucu pie mammas, izgulējos, pieēdos līdz nemaņai, atpūtos un vēl arvien to turpinu darīt, jo mamma ar bērniem ir parkā jau trešo stundu”. Atzīšu, ka mani tad pārņem maza un balta skaudība, jo man tādas iespējas nav. Ne jau kaut kādas lepnības dēļ, tā ir pašā saraksta lejasgalā – mana mamma dzīvo citā pilsētā, ar autobusiem izbraukāt ir teju nereāli. Un ļoti, ļoti neērti.

Protams, viņa šad tad (reizi mēnesī, divos) mūs apciemo, bet tās ir pārāk retas un īsas vizītes, lai es varētu Ieviņu viņai atstāt. Vienkārši tā iemesla dēļ, ka meitiņa viņu tik labi nepazīst, lai justos ērti, esot divatā.

Tikko noslēdzās drauga kārtējais komandējums, kurš man izvērtās smagāks par citiem. Ieva apaukstējās (smagāk kā jebkad agrāk, bet bez temperatūras), tad apaukstējos arī es. Visu pavadīja 4 + 2 zobi (kā visiem saku) – 4 ilkņi un 2 mazie dzerokļi. Protams, negulētas naktis, ko pavada nemitīga “piena balle”, kašķi pa dienām, kaušanās, mantu mētāšana, kliegšana līdz histērijai un viļāšanās pa grīdu. Jā, tam automātiski sekoja arī mana nesavaldība – asaras, pacelta balss, nesavaldība. Četras dienas dzīvokļa šaurajās sienās šādā trakā režīmā, netiekot ārā, neizguļoties, nevienu neredzot un dzīvojot ar tukšu ledusskapi, pārvērta mani pulsējošā nervu kamolā. Piektajā dienā, nolikusi meitiņu gulēt, devos otrā istabā kārtīgi izraudāties. Raudāju ilgi un skaļi. Pēc tam iegāju dušā, kur centos saņemt sevi rokās un izdomāt veidu, kā izturēt vēl vienu dienu. Iznākusi no dušas, es sapratu, ka man vajag mammu. Tieši tik vienkārši.

Atceraties to bērnības sajūtu, kad ģimenē kaut kas noiet greizi, tu to saproti, taču nesatraucies, jo zini, ka tev ir mamma, kura ar visu tiks galā? Vai arī to mirkli, kad sirds sāp tik ļoti, ka šķiet – tūlīt plīsīs, bet tad tevi apskauj mamma, un tas viss kopā ar remdinošu asaru plūdiem tik viegli, viegli izskalojas no tevis? Es atceros. Un tieši to sajūtu es meklēju.

Jā, es pirmo reizi tā arī teicu – man vajag, lai tu atbrauc. Neprasīju, vai viņa nevēlas, neteicu, ka gribu redzēt. VAJAG lai tu atbrauc. Un viņa saprata, nolasīja sajūtas no vārdiem, atrada starp rindām – tā kā to spēj vienīgi mamma. Atbilde: “Jā, es būšu”. Un manī tūlīt iestājās miers.

Tiklīdz viņa atbrauca, mans bērns mainījās. Mazais mežonis, kuru nepazinu, bija zudis vienā mirklī. Viņa palaida mani uz veikalu, jo mājās bija palikušas vien pāris burciņas ievārījuma, tomātu mērce un margarīns. Laikam arī trīs olas. Un tas nekas, ka Ieva šai laikā raudāja un pārdzīvoja – man vajadzēja šo pusstundu, lai vienkārši elpotu. Mamma nomazgāja visus netīros traukus, kas bija lielā kalnā sakrājušies izlietnē – Ievai sākas histērija, tiklīdz atgriežu ūdens krānu. Esmu mēģinājusi visu, visas iespējamās metodes un pieejas, nestrādā nekas. Galvenais ir noskalot putras katliņu, kādu krūzi un bļodu pēc vajadzības.

Pats galvenais – mēs runājām. Izrunājām visas tās bailes, kuras manī bija sakrājušās šajās dienās. Izstāstīju par savu bezspēcības sajūtu, par to, ka reizēm nezinu, kā rīkoties, stāstīju par savām asarām mirkļos, kad nestrādā nedz iejūtīgās mammas loma, nedz kāds bargāks uzsauciens. Stāstīju, ka nesaprotu, kā rīkoties, kad viņa man sit. Atzinu, ka baidos no šādiem mirkļiem. Atklāju, ka citreiz sev liekos pārāk barga pret meitu, bet mamma mani nomierināja, sakot – tu neko sliktu nedari, tikai viņu audzini. Es jautāju par viņu šai posmā, viņas sajūtām.

Jā, nav viegli atzīt savas kļūdas. Ir taču tik dīvaini, ka uz pasaules ir cilvēks, kurš redz tev cauri – liedzies, stomies, bet viņa “caps!”, un noķer tevi tieši vārīgajā vietā! Mamm, zinu, ka tu šo lasīsi – viss, ko saki, top sadzirdēts un sēž manā galvā, pat tad, ja izturos nevērīgi. Es visu saprotu, arī savas kļūdas, kuras tu tik trāpīgi mēdz ieraudzīt no malas.

Pats interesantākais ir ne tas, ka pēc viņas aizbraukšanas es atkal sajutos laba mamma un stipra savā lomā, bet tas, ka Ievai pazuda visas histērijas un “lēkmes”. Kā nebijušas! Un nē, iesniņas nekur nav pazudušas, arī zobi vēl ceļā. Kā vēlāk teicu draugam – mana mamma “salaboja” meitu! Varēju visu dzīvokli savākt un uzpucēt tā, ka spīdēja un laistījās, sagaidot mīļoto cilvēku mājās.

Ak jā, izlietne gan palika pilna ar traukiem. Negribēju lauvu raustīt aiz ūsām un izaicināt veiksmi.

Paldies, mammu! Tagad arī es būtu varējusi ielikt bildi Instagram ar divām kafijas krūzēm un tekstu “Pārtikas krājumi sapirkti, māja savākta, trauki nomazgāti, un bērns apčubināts un noguris saldi čuč savā gultiņā. Varu netraucēti malkot kafiju ar mammu. Jo tieši viņa šoreiz mani piecēla, kad biju mazlietiņ padevusies.”

P. S. Attēlā mēs abas un mana Ieviņa, svinot mammas dzimšanas dienu maijā. :)