Ar vēju matos un sirdī. Tik ļoti dzīva. Tik ļoti es pati

Manuprāt, neviens tik ļoti neizbauda dzīvi un brīvību, kā mamma, kura divus gadus ir bijusi stipri ierobežota savās vēlmēs un neatkarībā. Grūtniecība, krūts barošana, nemitīga būšana ar mazulīti – tas viss mani atturēja no skriešanas.

Mana pirmā draudzēšanās ar skriešanu sākās jau pamatskolas pirmajās klasēs, kad mani divas reizes gadā sūtīja uz novada krosa sacensībām pārstāvēt skolu. Bieži ar mani bija tikpat ātras un izturīgas meitenes, bet es vienmēr biju starp viņām. Lai gan lielākā daļa bērnu sūkstījās par došanos trasē, tā vietā izvēloties mācības, man tas bija milzīgs piedzīvojums, ko ļoti stipri vēlējos. Tagad saprotu, ka mīlestība pret skriešanu manī mājoja jau tolaik.

Kad bija paaugusies arī mana māsa, skrējām abas kopā. Tolaik dzīvojām dziļos laukos – apdarījušas vakara darbiņus, uzvilkām botes un skrējām gar zivju pilniem dīķiem un kupliem ozoliem ceļmalā.

Atceros, ka devītajā klasē bija jāsagatavo prezentācija par kādu sev tuvu tēmu. Es izvēlējos skriešanu. Izbraucu cauri informācijas kalniem internetā, sasmēlos emocijas no pieredzes stāstiem. Mana prezentācija iznāca kolosāla, jo es “degu” par to! Vēl tagad atceros to sajūtu.

Skriet turpināju arī vidusskolas laikā. Manai klasei bija ļoti foršs skolotājs, kurš ieteica daudz labu lietu – tās izmantoju vēl šodien. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt, skriešana kļuva retāka. Taču neizzuda.

Un tad pienāca skaistais 11. janvāris, kad uzzināju – mums būs bērniņš! Pirmo gadu skrējējus uz ielas es vēroju no malas. Protams, man gribējās lēkt kājās un skriet līdzi, taču grūtniecība dara savu – ir nogurums, nelabums. Skriet ar vēderu… zinu, ka ir sievietes, kuras tā rīkojas, bet man tas liekas galīgi nepiemēroti. Turklāt pēc laiskās ziemas, esot stāvoklī, pēkšņi palielināt slodzi nemaz nav vēlams. Tad nu es ieņēmu tādu kārtīgas mieramikas pozīciju un izlīdzējos ar garām pastaigām.

Atceros, kā, sēžot darbā ar punci, kolēģēm teicu – nākamgad es jau varēšu skriet! Kā tad! Tobrīd es galīgi nedomāju par krūts barošanu. Nezināju, ka, pienākot šai dienai, izlemšu par labu neskriet, jo bailes no piena satura maiņas vai pieniņa zaudēšanas mani bija tā paralizējušas, ka nodomāju – vēl nē. Lai gan internetā var atrast dažādus viedokļus, nolēmu tomēr neriskēt. Tobrīd intensīvi vingroju mājās, ar to bija gana.

Rudenī, kad meitiņai apritēja gads, atskārtu - piens vairs nav jāsaudzē. Ja tas pazudīs tagad, meitiņa lieliski iztiks bez tā. Tādēļ uzsāku apmeklēt zumbas nodarbības. Lai gan tā nebija ilgstoša aizraušanās, es sapratu, ka spēju daudz. Ar nepacietību sāku gaidīt pavasari, kad laiks kļūs siltāks, un meitiņa sāks apmeklēt bērnudārzu, lai sāktu skriet.

Pirmajā skrējienā 15. aprīlī nolēmu pārbaudīt, cik daudz spēju. Izliku sevi visu, noskrienot 3,67 km. Sapratu, ka ar manu ķermeni pēc grūtniecības, dzemdībām un krūtsbarošanas pusotra gada garumā viss ir kārtībā. Straujais ikdienas temps, bērna cilāšana, vismaz 7 km garās pastaigas ar ratiem, un vingrošana mājās bija darījuši savu. Es jutos labi. Es atkal jutos kā es pati – pēc visa šī laika.

Palēnām pagarināju skrējiena distanci, beidzot piereģistrējos Lattelecom maratona 6 km distancei – tas bija mans sapnis neskaitāmus gadus! Zināju savu mērķu un turējos pie tā. Skrēju no rītiem, kad biju ielaidusi meitu dārziņā, skrēju pirms darba vēlajām maiņām, skrēju vakaros, kad pie meitiņas palika tētis.

Ir tik aizraujoši vērot, kā pieaug enerģijas līmenis, mainās ķermenis. Turklāt skriešana lieliski palīdz novadīt stresu, kas ir tik būtiski ikdienā ar mazu bērnu. Es sāku justies stipra, skaista. Mans ķermenis pēc dzemdībām nebūt nav perfekts, bet tagad es to iemīlēju vēl stiprāk – par to, kādu brīnumainu darbu tas veicis, kādus sasniegumus iegūst tagad. Apbrīnojami!

Aizvadītajā svētdienā es svinēju savu atgūto ķermeni un brīvību. Svinēju spēku, kas slēpjas sievietē. Svinēju sava sapņa piepildījumu. Beidzot man bija iespēja piedalīties tik ļoti gaidītajā Lattelecom maratonā, kur startēju ļoti labi, pārspējot pati savus rekordus. Un tas man bija pats būtiskākais.

Vērojot mammas ar ratiņiem, skrienošas mammas ar divgadniekiem rokās, es nodomāju – lūk, kur ir īsts spēks! Noņemu cepuri šo sieviešu priekšā, jo zinu, ka tas nav viegli. Vērojot šos apņēmīgos vecākus, es sasmēlos kaudzēm iedvesmas un spēka, lai nenolaistu rokas un nepadotos. Tikai uz priekšu!

Zinu, ka saņemties var būt ļoti grūti. Arī man ir dienas, kad ierastā motivācija nelīdz, gribās vienīgi ielīst gultā, aizvērt aizkarus un skatīties seriālus.

Kas var palīdzēt saņemties? Pirmkārt, skaists sporta tērps, kuram nav žēlota nauda. Protams, nevajag pirkt visu tikai to dārgāko. Tikai tik dārgu un skaistu, lai pašai pēc tam gribētos vilkt laukā no skapja. Sporta tērpam ir jābūt ļoti ērtam, atbilstošam laikapstākļiem. Ja skriešanai paredzētais tērps liksies ideāli iegādāts, rokas pašas stiepsies pēc tā.

Sporta apavi ir vēl nozīmīgāki. Citi saka – skrien kedās! Nē! Apaviem ir jābūt piemērotiem. Ar tiem ir tāpat kā ar drēbēm – ja būs atrasti īstie, tos gribēsies vilkt atkal un atkal. Turklāt skrējiens liksies daudz baudāmāks, ja būs laba amortizācija, un katrs mazākais akmentiņš nedursies cauri zolei.

Trase nav mazāk būtiska. Bija laiks, kad skrēju kādas vidusskolas stadionā – gribējās skriet uz apli noslēgtā vietā, nedomājot ne par ko. Tagad mīlu izskriet tālu ārā no pilsētas – ieskriet dziļā mežā, skriet gar pļavām vai apartiem laukiem. Just smiltis un dubļus zem kājām. Sasmaržot tīras dabas aromātu. Un tad atgriezties pilsētā – kā mājās.

Ēdiens var būt lielisks atalgojums par paveikto, tātad arī kolosāla motivācija. Skriešanas laikā sadedzinātās kalorijas pieļaus nelielu našķēšanos vakarā.

Man ļoti palīdz mērķi. Uzstādi mērķi un neatkāpies, pirms tas sasniegts!

Atrodi skriešanas draugu, ar kuru sacensties! Motivējiet viens otru! Sabariet par izlaistiem treniņiem, slavējiet par mazajām uzvarām!

Manuprāt, lielisks iedrošinājums ir arī spoguļattēls. Līdz tam gan mazliet jāpaciešas, bet ar laiku nāk arī redzami rezultāti.

Būtiski ir arī tādi “sīkumi” kā iesildīšanās, atsildīšanās un pareiza elpošana. Ja ar šīm lietām viss būs kārtībā, arī pats skrējiens liksies baudāmāks.

Galu galā, esot stipras, enerģiskas un skaistas, mēs esam arī labākas mammas! Turklāt, uzsākot aktīvi trenēties, visbiežāk tiek arī vairāk piedomāts pie uztura un miega kvalitātes.

Mans nākamais mērķis? Noskriet 10 km! Turklāt ceru šogad piedalīties vēl kādās sacensībās, kur finišā mani gaidītu vislabākie atbalstītāji pasaulē - mīļotais vīrietis un meitiņa.

P. S. Visi fotoattēli no personiskā arhīva.