Ar bērniem kopā uz filmu par Billi

Tā kā nav mums rokasstiepiena attālumā auklīšu opcija, lai palūgtu kādam pieskatīt bērnus, kamēr divatā ar vīru dodamies uz... kino, kafejnīcu vai vienkārši uz veikalu divatā, mīļuprāt izmantoju kinoteātru piedāvātos Māmiņu kino seansus.

Pēdējo reizi uz kino biju, šķiet, decembrī, tad lielo vīrusu laikā ņēmu mazu pauzi, lai šodien atkal dotos vērot lielo ekrānu. Patiesībā, es pastāvīgi turu roku uz pulsa, sekojot līdzi, kādas filmas tiek piedāvātas Māmiņu seansos, tāpēc šoreiz, redzot, ka tiks izrādīts viens no jaunākajiem latviešu veikumiem – filma Bille –, nebija divu domu, ka man tā jāredz.

Tāpēc jau vakar Robertam pieteicu, ka šodien iesim uz kino. Paņēmuši līdzi dzeramo ūdeni, Roberta lūgtos kārumus, sagatavojuši līdzi arī mitrās salvetes un autiņbiksītes (gadīties var visādi), devāmies uz filmu, cerot, ka gājiena laikā nesāks līt solītais lietus.

Savlaicīgi iekārtojušies savās vietās (biļeti pirku otrajā rindā, apzinoties, ka augtāk nav vērts, jo Lauma tāpat lielāko daļu filmas pavadīs, skraidot pa trepēm augšā, lejā), bijām gatavi baudīt lielo mākslu.

Pieļauju domu, ka retais vien nezina, kas ir Bille, tāpēc neieslīgšu sīkumos, taču filmu redzēt ir vērts. Tas nav spraigs trilleris vai melodrāma, kuru skatīties, malkojot kolu un piekožot popkornu. Drīzāk gan stāsts, kas liks mums katram pašam pārvērtēt savu dzīvi. Pirmām kārtām jau to, kādas ir mūsu attiecības ar bērniem, vai dāvājam tiem savu mīlestību, nedzenam kompleksos un neierobežojam. Savukārt bērniem tas liks paraudzīties uz dzīvi citām acīm, novērtējot, ka ne jau krāšņām mantām dzīvē ir galvenā nozīme (lai gan ir tik grūti pretoties mūsdienu materiālismam, kur galvenais ir košas mantas un zīmolu drēbes). Vismaz es ceru, ka tāds būs sausais atlikums no filmas Robertam.

Ja par piecgadīgo Robertu, tad pieteikšu gan uzreiz, ka, iespējams, šī ģimenes filma gan vairāk paredzēta vecākiem bērniem, jo seansa laikā Roberts, sēžot man blakus, pastāvīgi uzdeva jautājumus par filmā notiekošo, savukārt sākumā, kad bija pagājušas jau aptuveni 15 minūtes no filmas, dēls pavaicāja: “Kad beidzot sāksies filma?”

Jā, bērnam, kurš pieradis pie krāsainiem multeņu tēliem, noteikti būs grūtāk pārslēgties uz Billi, kuras darbība norisinās 20.gadsimta 30.gadu beigās, kur nezib neona krāsas, bet dzīve šķiet pelēcīga. Vismaz Vārnu ielā, kurā dzīvo Bille ar savu ģimeni un citi ne tik turīgi ļaudis.

Filmas sižets attēlo mazā meitēna Billes ikdienu. Meitenei pietrūkst vecāku mīlestības un mammas balsī lielākoties dzirdami tikai – nedari to, nedari šito un citi vārdi, kas mazajam meitēnam liek sajusties zemākam par zāli. Tieši tāpēc viņa nebeidz sapņot par Leiputriju. Vietu, kur spīd saule, mugurā ir skaista kleitiņa, bet vecāki – smaidīgi, laimīgi un mīloši. Leiputrijā vecāki viens uz otru nekliedz, tētis nedzer... īsāk sakot, viss ir daudz, daudz savādāk.

Tie, kuri pazīst Billi, noteikti zina, ka patiesībā viņa ir ļoti apdāvināta meitene. Ja vien vecākiem būtu vairāk naudas, lai spētu nodrošināt labu izglītību, taču ar kaut ko ir jāsāk. Tāpēc mamma ir sarunājusi Billei klaviernodarbības. Un Billi urda jautājums, vai ar klavieru spēlēšanu cilvēks dzīvē var tikt uz augšu.

Noteikti aizejiet noskatīties filmu par Billi. Tas būs mirklis atpūtai no ikdienas skrējiena, kas, cerams, daudzām ģimenēm liks pārvērtēt ikdienas vērtības.

Filmai dodu 5 zvaigznes no 5.