25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 11
Draugi, radinieki un omītes, kuras ir gatavas palīdzēt, ir zelta vērtībā. Kad šādi labie cilvēki ir rokas stiepiena attālumā, dažbrīd pat nenovērtē to devumu, taču, ja nav, tad katra iespēja, kad vari bez “piekabītes” aiziet pie ārsta vai manikīra, ir kaut kas ļoti īpašs.
Ar saviem bērniem azotē laikam pagaidām neesmu bijusi vien pie zobārsta, bet arī līdz tam daudz netrūka.
Kādreiz ar dēlu regulāri gāju uz piemājas frizētavu. Friziere neiebilda, jo arī viņai pašai līdzi dažkārt bija mazā meitiņa. Taču, lai arī cik forša būtu friziere, kura reizi pa reizei manam puikam uzdāvināja pat pa kādam ābolam, piekritīsiet, ka relaksēties un izbaudīt matu pucēšanas rituālu diži nav iespējams, ja ar vienu aci visu laiku jālūko, kuras atvilktnes nu atkal izdomājis pavirināt pusotrgadnieks. Dažkārt dēls sēdēja man klēpī un skatījās telefonā multenes (zinu, zinu, slikta mamma, bet nebija citu iespēju).
Tagad, kad audzinu mazo Fejiņu, esmu pamanījusies kopā ar viņu vasarā būt pie manikīra (tas bija tiešām murgaini, jo meitēns tieši tajā dienā bija baigā neomā, taču nagu rezultāts tikt un tā bija labs. Paldies meistarītei par pacietību!) un pat pie pedikīra. Varat iedomāties to skatu, kad sēžu pedikīra krēslā, man klēpī mazā Fejiņa un vēl čupa ar rotaļlietām, lai varētu viņu izklaidēt. Vislaimīgākās šajā procesā man bija tās padsmit minūtes, kad viņa bija aizmigusi.
Teiksiet, ka varu taču bērnus atstāt kādam pieskatīšanai. Varētu, bet ne vienmēr ir tāda iespēja, jo vīrs strādā, dažkārt arī nedēļas nogalēs, bet radinieku rokas stiepiena attālumā, kas varētu kādreiz piepalīdzēt, īsti nav.
Manikīrs, pedikīrs. Tas būtu tīrais nieks, salīdzinot ar ginekologa apmeklējumu kopā ar abiem bērniem. Pēc Fejiņas piedzimšanas man bija nelielas veselības problēmas, tāpēc netiku pie savas dakterītes uz centru, bet gan aizgāju uz poliklīniku pie mājām. Fejiņai bija vien kādi 3 mēneši, arī dēls tajā dienā nebija dārziņā... abi bērni līdzi, rindā jāgaida kāda stunda. Viens bērns grib gulēt, otrs vienkārši čīkstēt. Un, kad tiku kabinetā, izrādās, ka daktere bija visneieinteresētākā un rupjākā persona, kuru esmu satikusi. Uz ginekologa krēsla kāpu, mazulīti turot rokās, bet dēlu tikmēr atstāju blakus kabinetā. Un te pēkšņi dzirdu – mans puika pabāž galvu kabinetā, kurā atrodos es, un vaicā: “Mammīt, ko Tu tur augšā dari?” Velns pār stenderi! Šķiet, šo ārsta apmeklējuma reizi es nekad, nekad neaizmirsīšu.
Tādas elementāras lietas kā ģimenes ārsta apmeklējums, līdzi ņemot bērnu, jo nav kur atstāt, vai piedalīšanās darba sapulcē ar bērnu, jau ir ikdiena un nav pat vairs pieminēšanas vērtas.
Vai arī Tev ir nācies pie ārsta, manikīra vai friziera doties, līdzi ņemot bērnus, jo nav kam atstāt tos pieskatīt?
Esmu pie savas arstea nemusi lidz. Parbaudes laika medmasa paskatijas. Pie friziera nu gan nenemtu. Man tomer ir loti aktivi berni.
Man bail no sabiedrības nosodījuma, it īpaši kad man tagad ir 3bērni, agrāk man bija vienalga, bet tagad pēkšņi bail, ka padomās, sadzemdējusi un re kā netiek pati galā, tāpēc neeju un šādām vietām, atlieku, kamēr nu ļoti vajag. Mazo pie friziera ņēmu, jo man 4h friziera apmeklējums, nu jau mazais pusgadnieks aktīvi lien pa zemi, kas visu sarežģī, bet vienalaga regulāri pieprasa krūti, bet tieši tagad gribas saposties svētkiem,ehhh.
O jā, tieši mans variants! Laikam trakākais ko nācies piedzīvot ir ar 2 aktīviem mazuļiem - 2,5gadnieku un viengadnieku taisīt laboratorijā to šķebinošo glikozes testu. Gaidīju 3 bēbi, abus vecākos nebija todien kur likt. Laboratorijā jāsēž mierīgi n-tās stundas, nedrīkstēja pat īpaši kustēties....Visu cieņu māsiņām un pārējam personālam, ka uzņēmās rūpes, ķēra un skrēja pakaļ mazuļiem. Nesa ābolus, rotaļlietas, spēles. Kaut kā galā tikām, bet tas bija traki. Pie manikīra mana meistare iebilda, ka nāku ar bērnu. Viņas arguments - kabinetā esot tik daudz ķīmijas - dažādas lakas, šķīdumi utt., ka bērniem tur nav ko darīt. Viņa bija nelokāma, teica, ja vakarā telpā paliekot kāda muša, tad no rīta tā esot beigta. Līdz ar to, bērniem nav ko nākt. It kā jau ne īpaši ticams arguments, bet es neiedrošinājos neklausīt😀).
Par laimi pašai ir vienmēr sanācis atrast pieskatītaju, bet vienreiz esot pie zobārsta, kad mazajai bija kādi 3 mēneši, tad zobārste pati jautāja, kur tad mazais ir, vai kāds pastaigājas laukā, jo ļoti bieži klientes nāk ar mazajiem pie zobārsta un nekāda iebildumu nav pret to, pavisam mazie parasti guļot ratiņos, kas lika aizdomāties, ka ir tik jauki, ka ir saprotoši zobārsti.
Ņemot verā, ka pie manikīra esmu bijusi tikai 3 reizes mūžā, pie pedikīra vienreiz, bet pie friziera aizeju labi, ja 3 reizes gadā, tad nepieskaitu sevi pie cacām, kuras sava skaistuma un iegribu pēc staipa līdzi bērnu, lai tikai varētu papucēties 😀
Pie ārsta ietu, ja galīgi nevarētu atcelt, bet uz manikīru un pedikīru gan ne. Man tās nav tik svarīgas procedūras, lai tā apgrūtinātos - es ārpus mājas vienmēr iespringstu, lai bērni netraucē, neapgāž kaut ko utt. Ar zīdaini arī grūti, ja nu piepeši sagrib pie pupa, bet man svaiga laka. Nē, paldies. ja nav, tad nav.
Frizētavu pārceltu; bet nu, ja nekad nevienu pieskatītāju nebūtu cerību dabūt, tad gan jau iekārtotu frizēšanos kopā ar bērniem, jo bez tās jau īsti iztikt nevar.
Es esmu ņēmusi līdzi pie ginekologa. Tajā vizītē, kad ņēma analīzes māsa speciāli no citas pilsētas atbrauca, lai pieskatītu uz to brīdi, kamēr es kabinetā. Atkārtotajā parunāšanas vizītē vienkārši ņēmu līdzi kabinetā. Bērnam tad bija gads. Parasti gan cenšos pierakstīties vakarā vai agri no rīta, lai draugs var pieskatīt.
Ja citu variantu nebija, ņēmu līdzi. Tomēr jorpojām uzakstu, ka bērnu staipīšana līdzi visur nav tas uz ko tiekties.
Protams, protams, var besīties par nesaprotošu darba devēju, bet mamma, kurai līdzi ir pieskatāms bērns, daļu savu uzmanības veltīs bērnam. Mēģinot sadalīt uzmanību starp darbu un bērnu, pastāv diezgan augsts neuzmanības kļūdu risks.