Adventes laika ģenerālmēģinājums

Iespējams, kāda mamma ievērojusi, ka starp maniem rakstiem iestājusies pauze. Pēdējo pāris nedēļu laikā manī aizsākās dziļas pārdomas par sevi, ģimeni un nākotni. Smejos, ka tas bija adventes laika ģenerālmēģinājums.

Visticamāk, ka pie vainas ir četri zobiņi, kas sāpīgi un ļoti lēni šķiļas meitiņas mutē. Lai gan lepnumā staroju – meitai jau 12 pērles, “dienišķie” niķi un slikti pārciestās naktis dara savu. Kādā brīdī sapratu, ka vēlos šo to mainīt. Tikai īsti nesapratu, ko tieši.

Pārāk daudz laika pie telefona, pārāk daudz iekšējo pārmetumu sev, pārāk daudz neveselīga ēdiena, pārāk daudz raižu par bērna audzināšanu un nākotni kā tādu. Pārāk daudz visa. Liels nogurums. Iekšējs.

Tad nu atmetu visu, ko mans dzīves ritms ļauj. Nepūlējos izskatīties ideāli, pārstāju uzskaitīt visu, ko ēdu, neveltīju katru brīvu brīdi rakstīšanai, neadīju “klanoties” vēlu vakarā, lai obligāti pabeigtu dāvanas Ziemassvētkiem, negatavoju karaliskas vakariņas un māju savācu tikai pirms dzīvesbiedra pārrašanās mājup no darba. Pārstāju “līst” visu dzīvēs un censties neko nepalaist garām. Es nesapratu, kāpēc to daru. Likās – tā vajag. Uz iekšējo jautājumu “vai tu grasies slinkot?”, es saņēmu atbildi “nē, tikai paņemt pauzi”…

Šajā laikā es ļoti daudz domāju. Vienmēr esmu domājusi daudz, bet šoreiz tās bija kodolīgas un ļoti nopietnas domas. Jautājumi un atbildes.

Galvenokārt, es centos saprast, ko īsti vēlos. Kādēļ nejūtos labi. No kā baidos, un kādas izvēles tiešām gribu izdarīt.

Savas atbildes es atradu, sapratu, ka visbiežāk jau viss ir pareizi, pie vainas vienīgi mana attieksme. Kaitinošais ideālisms manī ir jāizskauž. Arī “kažociņš”, kas pasargātu no apkārtējo viedokļiem un nosodījuma, beidzot ir jāuzaudzē, savādāk pārāk bieži man salst...

Taču galvenais – nevajag sevi “izžmiegt”! Tos dažus retos brīžu, kuri ir brīvi, nereti labāk veltīt sev, darot ko tādu, ko grib sirsniņa, nevis prāts vai apzinīgums. Tieši šī iemesla dēļ lietas, kuras mani agrāk priecēja, nu bija kļuvušas nomācošas un pat nevēlamas.

Šobrīd vairs neraizējos par to, ka līdz svētkiem nepaspēšu saadīt visu, ko biju plānojusi, vairs neuzskatu, ka man mēnesī obligāti jāizraksta vismaz 8 blogi, lai “neizietu no aprites”. Arī uz ikdienas problēmām mācos raudzīties ar mieru un bez bailēm. Šajās dienās es daudz vairāk atbildības uzticēju meitiņas tētim, un jutu, ka viņam tas pat patīk. Zinu, ka sevi nevar mainīt dienas laikā, un tomēr…

Bet pats galvenais – es atcerējos, kādēļ daru to, ko daru, cik ļoti tas viss mani priecē! Sapratu, ka manā dzīvē nav lieku lietu, es visu daru pareizi. Tikai nereti uz visu notiekošo raudzījos mazliet aplami.

Nu jūtos atjaunojusies, tīra un viegla. Laimīga ar sevi un savu dzīvi. Apņēmības pilna un ar gaišu skatu nākotnē. Un tieši aizvakar, kad sagaidījām pirmo adventi, es sevī sajutu patiesu Ziemassvētku sajūtu, kas, manuprāt, vienkārši ir vistīrākā mīlestība. Pret visu.

Es turpināšu blogot Māmiņu klubā. Es to mīlu no visas sirds, man ir ko teikt, un – es nevaru dzīvot bez rakstīšanas! Iespējams, kādu mēnesi būs mazāk par astoņiem rakstiem, bet es par to vairs nesatraukšos. Galvenais, ka visi nākuši viegli un no sirds! :)

Lai jums visiem skaists Adventes laiks! Nebaidieties “iepauzēt” ikdienas skrējienu. Un – lai izdodas atrast sevi! Sveiciens visiem no manis, Ievas_mammas, un visas manas ģimenes. :)

P. S. Attēli no personiskā arhīva.