№54 Kristīne: Par savējo saucam Gauju

Trīs bērnu māmiņai, mīļai sievai un kārtīgai namamātei atrast laiku sev  ir gandrīz neiespējamā misija. Varbūt tāpēc arī esam „Labākās sievas” titula cienīgas, ja atrodam mirkli sev un savām pārdomām....

Šovakar esmu sačubinājusi, sabučojusi un nolikusi pie miera visus savus mīļos un ērti ieritinājusies virtuves dīvānā ar  karstu tējas krūzi rokā, lai mazliet aizmirstos par ikdienu, bet pasapņotu par „reiz bija”. Mūzika...mūzika man nav vajadzīga...mans sabiedrotais šobrīd ir pilnīgs miers un klusums...ja nu vienīgi sirds mūzika...

Jā, tas bija sen – 1997.gadā...Sešpadsmit gadi pagājuši...Pirmais skūpsts, pirmais skats, pirmais glāsts, pirmā biklā atzīšanās...Par Latvijas likteņupi uzskata Daugavu, taču mēs par savējo saucam Gauju. Mācījāmies abi Jāņmuižā, un vakaros pēc skolas mēdzām klīst pa Gaujas līkumotajiem krastiem. Bieži mēdzām cieši apskāvušies sēdēt Gaujas krastā, lūkoties upes straujajā tecējumā, un sapņot. Diez vai mēs toreiz sapņojām par kopīgu nākotni – bērniem, māju, mašīnu. Drīzāk jau pirmās kaisles un ievziedu  apburti, aizmirsāmies ikdienai un ļāvāmies jūtām. Jā, tikai viens mēnesis līdz skolas izlaiduma ballei, bet ar to pietika, lai kopā mēs būtu vēl šodien...Arī vēlāk Gauja bija ar mums, tikai šoreiz Siguldā, kas ir mana dzimtā pilsēta. Spilgtā atmiņā palicis kāds atgadījums, kad kopā aizstaigājām uz Gūtmaņu alu, bet atpakaļceļā mūs pārsteidza negaiss. Vienīgais patvērums bija zem Gaujas tilta, kur izmirkuši ļāvāmies neprātīgi kaislīgiem skūpstiem. Arī savā kāzu dienā 2000.gada 22.jūlijā bijām pie Gaujas. Uz Rāmnieku tilta pie Jāņmuižas saslēdzām savas sirdis ar atslēgu un iemetām to Gaujas atvarā, un ziniet vēl līdz šim nevienam no mums nav gribējies to iet un meklēt...Jā, Gauja, Tu esi tā, kas glabā mūsu noslēpumus un sargā mūsu mīlestību, varbūt Tu esi mūsu talismans!

Lai labāk atsauktu atmiņas, talkā ņemu  kastīti, kur noglabātas visas tajā laikā rakstītās vēstulītes -  gan manas rakstītās vīriņam, gan mīļā rakstītās man. „Mana dārgā”, „Mana mīļā” – ar šādiem vārdiem mani toreiz vēstulītēs uzrunāja viņš, bet es – „Mans vienīgais”, „Mans mīļais draudziņ”.  Viskvēlākās jūtas, visskumjākās ilgas un visam pāri jaunības maksimālisms –neprātīgs un  bez robežām. Tomēr arī tajā laikā, lai izteiktu savas jūtas ņēmu talkā aforismu krājumus. Tad nu arī šoreiz notiek līdzīgi, tikai aizvien grūtāk izslēgt šīs dienas prātu un atgriezties tā laika bezrūpībā.

Man mīļais, vienīgais...

Ir grūti atrast īstos vārdus, lai pateiktu visu to, ka patiesi sirds dziļumos jūtu. Un vai maz vajadzīgi vārdi...lai labāk runā mani skatieni, mani glāsti un skūpsti...Jā, es esmu neprātīgi laimīga, jo man blakus ir cilvēks, kam stāstīt savas bēdas un priekus, man līdzās esi Tu, kam uzticos un kuru mīlu.

„Mīlestība ir kā medus, un, kura muša vien tur uzmetas to baudīt, tūliņ arī tā tur iestieg un netiek vairs nost” (R.Kaudzīte). Šķiet, esmu neprātīgi  iestigusi Tavas mīlestības saldumā un, gadiem ejot, es mīlu Tevi aizvien vairāk. Ir tik skaisti redzēt vecu, sirmu vīru, kas sirsnīgi sadevies rokās ar savu vienīgo – tikpat sirmu kundzi. No viņiem staro tāds mīļums, un var redzēt, ka viņi viens otru tik neprātīgi mīl, un jūtas, kas uzplaukušas desmitiem gadu atpakaļ, joprojām ir tik pat patiesas. Es ticu, ka mūsu mīlestība arī ir un būs tāda, jo es mīlu Tevi un Tu mani...

„Mīlestība ir lēnprātīga,

 Mīlestība ir laipna,

Tā neskauž, nav uzpūtīga.

Tā neizturas piedauzīgi,

Tā nemeklē savu labumu,

Tā neskaistas,

Tā nepiemin ļaunu.

Tā nepriecājas par netaisnību,

Bet priecājas par patiesību.

Tā apklāj visu,

Tā tic visu,

Tā cer visu,

Tā panes visu.”  (1.vēstulekorintiešiem  13: 1-11)

ES TEVI MĪLU!

Tava dārgā

Jā, ir tik labi to visu atsaukt atmiņā un uzjundīt emocijas no jauna...

 PALDIES par šo iespēju....

Labākā sieva 2013: pirmais uzdevums