№41 Linda:Te nav vieta rutīnai!

02. Feb 2013, 10:59

Šī ir otrā reize, kad mums abiem ir jādomā par šāda veida jautājumu. Pirmā reize bija, kad draudzene, kurai mēs uzticējām veidot kāzu avīzi, mūs intervēja. Bija divu veidu jautājumi, kuriem mums īsti nebija atbildes – kā mēs risinām strīdus, kurš pirmais piekāpjas un otrais bija par ikdienas rūpēm un problēmām mūsu attiecībās. Tie divi bija tik grūti jautājumi, jo patiesībā, nu jau pa šiem 6,5 gadiem mums nav bijuši īstu strīdu un rutīnas. Lielākās problēmas mums ir bijušas saistītas ar sadzīves jautājumiem un tie paši ir tikuši atrisināti ātri un bez ilgstošām domstarpībām. Ātri atrodam vidusceļu, respektējot abus viedokļus un nonākot pie kompromisa.

Ja sāku domāt, kāpēc tad mūsu attiecībās pa šo laiku nav bijis garlaicīgi un kāpēc ikdienas rūpes vienlaikus ir bijušas mūsu laimīgākās dienas un laimīgākie brīži, atbildes nāk pašas no sevis.

Pirmais posms: Tikko sākot satikties, attiecībās viss ir jauns, neiepazīts, katra tikšanās reize ir kā jaunas vietas atklājums, kad emocijas ir īpaši spilgtas un tie mirkļi ir emocionāli. Pašā sākumā, reizi nedēļā divatā devāmies sabiedrībā, ar to saprotot biljarda spēles, kafejnīcas, basketbola spēles un daudz citi pasākumi, kas nelika iestāties rutīnai, kas neļāva attiecībās ienākt garlaicībai. Tā gaidīšana lika laikam paiet ātrāk, nemanot ļāva mums iemīlēties, kas noveda pie nākamā posma.

Otrais posms: Jutām, ka jā, esam gatavi būt pāris, tātad tas nozīmē, ka ir jāuzzina, ko par otru pusīti domā draugi. Šie satraucošie pirmie mirkļi, kad jāiepazīstas ar otras pusītes draugiem, ir tik bailīgas, tik patīkamas vienlaikus. Bailes, vai es patikšu viņiem un vai viņi neiespaidos Jāņa lēmumus attiecībā pret mani turpmāk. Jo ja pirms tam bijām mēs divi, tad tagad sāk parādīties arī citi, kuru viedoklis mums nemaz nav nesvarīgs. Un, protams, patīkamas – beidzot, viņš mani iepazīstina ar saviem draugiem. Beidzot viņš ir gatavs mani parādīt arī citiem un iepazīstināt mani kā savu meiteni. Iepazīstot viņa draugus, vienu pēc otra es sapratu, kāds ir viņš, kādi ir viņa draugi un sapratu, ka viss būs labi.

Trešais posms: Man ir jāiepazīstina Jānis ar maniem draugiem, kas ir ne mazāk satraucoši un vēl bailīgāk par iepazīšanos ar viņa draugiem. Posms, kad es uzzināšu, ko par viņu domā manas mīļās un foršās draudzenes. Vai, viņas atbalstīs šīs attiecības vai nopels! Noteikti draudzeņu domām tajā laikā bija daudz, daudz spēcīgāka ietekme uz maniem lēmumiem kā tas ir tagad. Taču viss bija labi. Pirmā tikšanās bija atstājusi patīkamu iespaidu, džentlmeņa iespaidu uz meitenēm. Fuuu.. Viss beidzās labi.

Ceturtais posms: Vecāki. Iepazīšanās ar vecākiem. VISSVARĪGĀKAIS posms. Vai, šis cilvēks tiks pieņems vai atraidīts! Mani ar vecākiem iepazīstināja uz Ziemassvētkiem, kad biju ciemos. Ziemassvētki radīja labvēlīgu auru un iepazīšanās izdevās veiksmīgi. Savukārt Jānis ar maniem vecākiem iepazinās manā dzimšanas dienā, jau pavisam neilgi pēc tam, kad es biju iepazinusies ar viņa vecākiem, proti ,jau janvārī. Arī šī bija ideāla reize, jo bija sapulcējušies mani draugi, ar kuriem Jānis jau bija pazīstams, kas palīdzēja Jānim iejusties. Domāju, ka veiksmīgās reizes, kad nolēmām veikt šo soli, mums palīdzēja izvairīties no neveikluma, no klusuma brīžiem. Jo svarīga ir pirmā reize, tad pārējās jau ir vieglākas un vienkāršākas.

Piektais posms: Vecāku savstarpējā sapazīstināšana. Uz pusgada jubileju Jānis uzdāvināja man ceļojumu uz Ēģipti. Tās bija lieliskākās 10 dienas, kuras es vienmēr atcerēšos. Pēc šī ceļojuma bijām vienojušies, ka mani vecāki mūs sagaidīs lidostā un pēc tam mēs kopīgi dosimies uz Jāņa vecāku mājām, kur mūs jau gaidīja klāts galds. 21. Aprīlī mūsu vecāki savstarpēji iepazinās. Manuprāt, viss noritēja veiksmīgi, jo izpalika mulsuma brīdis par ko tad īsti savstarpēji runāt, kā tas nereti ir svešiem cilvēkiem pirmo reizi satiekoties, jo mums visiem bija kopīga tēma - "Kā mums gāja Ēģiptē". Tas atviegloja savstarpējo komunikāciju, mēs dalījāmies savos piedzīvojumos, emocijās, rādījām bildes un vecāki pa to laiku jau bija atbrīvojušies un šī pirmā savstarpējā iepazīstināšana bija izdevusies lieliski.

Sestais posms: Slimības uzveikšana. Pēc vairāk kā divu gadu kopā būšanas, mēs vēl nedzīvojām kopā. Mūs kopā saveda slimība X, kuras pārvarēšanai vajadzēja īpašu uzturu, lai būtu vieglāk nolēmām, ka jādzīvo kopā. Tā arī izdarījām. Daudz laika un stresa prasīja šī slimība, bet bijām veseli un tad sākām apjaust, ka esam kopā diendienā. Beidzot!

Septītais posms: Kopdzīves uzsākšana. Ir grūti, kad saroti, ka ir jāmaina ieradumi, lai pielāgotos otram. Ir prieks, ka esam tos atrisinājuši. Ir tik grūti iemigt, ja darbojas TV, taču tā iemiga Jānis, uzlika taimeri un aizmiga, taču es mocījos, ilgi un dikti, jo es tā nevarēju aizmigt. Beidzot es saņēmos un pateicu. Tad kādu brīdi grūti bija viņam, bet nu viņš nevar iemigt, ja es ilgāk skatos TV, jo tas viņam traucē. Kas to būtu domājis? Bija grūti atrast savu vietu sākumā, bija grūti palūgt kaut ko pārkārtot vai pārbīdīt, bet ar laiku man tas padevās vieglāk un mēs sākām kopā ieteikt viens otram kā labāk. Vēl tagad ir lietas, ko es nekad nemainīšu savos paradumos un es zinu, ka vienmēr būs lietas, ko Jānis nemainīs savos.

Astotais posms: Saderināšanās. Jā, beidzot tas notika. 2011. gada Ziemassvētkos mēs oficiāli visiem paziņojām, ka precamies. Pirms tam jau bijām rūpīgi pārdomājuši par cilvēkiem, kas mūs ievedīs kopīgajā ceļā. Kad bijām abi vienojušies par šiem cilvēkiem, mēs viņiem lūdzām vai piekrīt. Devām laiku pārdomām un jau tajos pašos Ziemassvētkos, pēc Dievkalpojuma saņēmuši apstiprinājumu, ka viņi piekrīt, laimīgi devāmies uz manu vecāku mājām, kur pacilātā noskaņojumā sagaidījām Ziemassvētkus. Īsi pēc pusnakts Jānis lūdza manu roku tētim. Tas bija skaisti. Visi bija priecīgi un patīkami uzņēma šo ziņu.

Devītais posms: Gatavošanās kāzām. Jā, tas tik bija laiks. Lai arī gatavoties sākām uzreiz janvārī līdz 11. augustam knapi visu paspējām izdarīt. 8 mēneši no pagājušā gada pagāja domājot un plānojot kāzas, mācoties dejot pirmo valsi, katru sestdienu. Garlaicīgi nebija ne dienu, jo katru dienu bija lieta, par ko bija jāpadomā. Tā patīkamā sajūta, kad abi sēžam un meklējam tīkamākos ielūgumus, meklējam idejas. Jā, 8 mēnešus mēs ne dienu nejutām garlaicību. Jā, problēmas gan bija daudz – kāds atteica, kāds nespēja atbildēt laikus, te kaut kas nebija izdarīts. Taču tā mēs iemācījāmies ātri atrast risinājumu problēmai, jo nebija daudz laika vilcināties, ja mēs vēlējāmies visu tieši tā kā bijām iecerējuši.

Desmitais posms: Mūsu skaistā un ideālā kāzu diena, kad mēs apvienojām sirdis un kļuvām par vienu ģimeni. Ar kopīgu uzvārdu, ar jaunām tradīcijām un kopīgiem mērķiem. Ja 8 mēnešus gatavojāmies, tad likās, ka diena ilgst vien 8 sekundes. Laiks vienkārši lidoja vēja spārniem. Tā garā gatavošanās pirms Jānis atbrauca mani izpirkt, likās kā mūžība. Tā foršā sajūta, kad no rīta vecaistētis ieliek Latvijas karogu mastā, kad vecāki atved ziedus un mēs kopīgi izrotājam pagalmu. Kad pārējie gatavo cienastu, kad es satraukta staigāju pa māju un sazvanos ar līgavaini. Tā mūsu mīļā vedējmāte, kas 3x kaut ko bija aizmirsusi un brauca pakaļ, tas brīdis, kad māsas draugs atveda operatoru, mirklis, kad atbrauca friziere un make-up meistare... un tad tu saproti, ka viss ir sācies, ka drīz jau būsiet vīrs un sieva! Viss...viņš jau ir klāt! Pēc pāris mirkļiem mēs satiekamies un dodamies ceļā. Sarakstamies un dodamies ceļojumā uz Rundāles pusi. Pa ceļam daudzie, skaistie pārsteigumi uz tiltiem, pirmais valsis Rundāles pilī, pirmais tosts Piknika laukumā, ideālā un jautrā fotosesija pils dārzā. Ak... vēl tagad smaidu, to visu atceroties! Viss bija tik ideāli, tik skaisti un galvenais, ka mēs beidzot savienojām savas sirdis.

Vienpadsmitais posms: Šis mirklis, kad esam nesen precējušies. 11.februārī mums būs pusgads kopš esam precējušies. Šie visi posmi, kas ir bijuši mūsu dzīvē, nekad nav ļāvuši iezagties garlaicībai, nogurumam vienam no otra un, kur nu vēl rutīnai. Pašreiz esam no jauna iemīlējušies. Nē, mēs atkal esam izcēluši vecās sajūtas no dziļāk iegrūstajiem plauktiem. Pagājušajā nedēļā es smaidīju daudz vairāk. Paldies, ka devāt iespēju izveidot vārdnīcu. Vīrs novērtē un es izjūtu viņa klātbūtni daudz vairāk.

Būtībā ar vīru domājam līdzīgi par to vai garlaicība un problēmas ir bijušas mūsu attiecībās. Abi domājam vienādi, līdzīgi. Tikai tas, ka es to visu varu daudz vairāk izteikt vārdos. Pirmdienās parasti vīrs jau ir darbā, kad es izlasu konkursa uzdevumu. Izlasot šo, nosūtīju viņam meilu, atbildē saņemot šo:”

Garlaiciba vel nav iestajusies attiecibas, jo samera nesen esam precejusies.
Kad tikko iepazinamies, tad biezak ari darbdienu vakaros gajam uz kafejnicam, bowlingu, biljardu spelet utt.
Tagad tik pa retam izejam sabiedriba. Ir daudz jastrada un velu atnakot vakara majas neko vairs negribas.
ziedi un kadi niecini, saldumi sakuma tika davinati, kad tikamies. tagad praktiski tikai kados svetkos tas tiek darits. Noteikti vajadzetu piedalities kados pasakumos, izbraukt arpus majas. Es zinu, ka tas parasti ir dzimsanas dienas vai varda dienas, tacu vajag vairak laika mums diviem ka kadreiz. Nezinu, ko lai vel raksta, jo liekas, ka ar so viss ir jau pateiktsJ”.

Īsi un kodolīgi no vīra puses, taču tās pilnībā sakrīt ar manām domām. Mēs domājam vienādi, tāpēc 10 veidi kā atkal piešķirt attiecībām dzirkstelīti varētu būt šādas kopīgas nodarbes:

Kopīgi ceļojumi – Ja kādreiz devāmies tālākos ārzemju ceļojumos, tad tagad to vairs nedarām. Mēs esam nolēmuši, ka arī Latvijā ir daudz skaistu vietu. Tāpēc tagad, kad plānojam kādu izbraucienu, atzīmējam kartē to pilsētu, kurā esam bijuši. Tā cerot ar laiku atzīmēt visu LV karti ar sarkaniem bumbuļiem. Īpaši savos apskates objektos iekļaujam pilis un muižas, kas ir mūsu abu kaislība. Mazāks vai tālāks ceļojums liek kopīgi pasmaidīt par notikumiem, kas gadās ceļojumu laikā, iemāca risināt problēmas, kas radušās uz vietas un palīdz satuvināties, atbalstot kādā grūtākā kāpienā vai kritienā.
Vairāk iziet ārpus mājas arī darba dienu vakaros – jā, kādreiz tad nedēļa likās piesātinātāka, kad zināju, ka trešdien vai ceturtdien kaut kur aiziesim. Kaut paēst vakariņas. Tagad liekas, kāpēc gan tērēties, ja lētāk ir mājās. Taču vajag beidzot sākt domāt arī par emocionālo plānu, ne tikai daudz kā ekonomisko. Tas viss atsvaidzina emocijas.
Mazi, bet patīkami sīkumi – kāds maziņš pārsteigumiņš ikdienā – ziedi, kūka, saldais, katrā ziņā tam nav jābūt nekam dārgam vai ekskluzīvam, tam ir jābūt pārsteigumam!
Kino apmeklējums – to mēs šo 6,5 gadu laikā ne reizi kopā neesam izdarījuši. Iedomājieties, dzīvojot Rīgā, 20 min braucienā no kinoteātra mēs ne reizi neesam tur bijuši. Kaut kas ir jāmaina. Atkal jau tā mūžīgā doma, ka mājās ir lētāk, ir jāatmet. Ir jāiziet no mājām, lai attiecībās ienestu svaigumu! Pietiks taupīt, pietiks domāt par citiem vairāk kā par sevi! Mēs taču varam arī kaut ko sev!
Teātra un koncertu apmeklējumi – kādreiz uz teātri vai koncertiem devāmies reizi mēnesī vai pat biežāk, tagad reizi pusgadā. Tā skaistā sajūta, kad esam eleganti saģērbušies, dodamies uz teātri, eju viņam zem rokas. Tāda īpaša un tāda skaista sajūta.
Jaunas lietas apgūšana – apspriežoties par lietām, kuras varētu mums ienest jaunas emocijas attiecībās, nolēmām, ka tā varētu būt kāda jauna lieta, ko abi kopīgi iemācamies. Abi nemākam ne slēpot, ne slidot, neesam jājuši ar zirgiem un ir vēl tik daudz lietas, ko mēs neesam darījuši, bet kas varētu būt interesanti un aizraujoši vienlaikus.
Kopīgas maltītes pagatavošana – Ir reizes, kad vīrs man pagatavo brokastis, kad man tik ļoti negribas brīvdienās vēl celties, tad tieši viņš ir tas, kas pajautā, ko es vēlēšos brokastīs un dodas tās pagatavot. Ir reizes, kad es vīru palutinu, bet ir reizes, kad mēs abi gatavojam kopā. Kā viņš smejas – es tavs asistents, kas gatavs savākt, lobīt un tīrīt. Ir forši, ka kopā kaut ko pagatavojam, ir tāds dubulprieks – kopā būšanas un taustāmais labums pēc tam.
Kopīgas maltītes ieturēšana – ja brokastis, pusdienas mums nesanāk kopā paēst, tad jāmēģina vismaz vakariņas, lai gan ar manu grafiku arī tās var būt maksimālais divas reizes nedēļā. Tieši man ir jābūt tai, kas pamaina grafiku, lai vismaz vakariņas mums sanāktu ieturēt kopā. Iedegtu svecīti, pārrunātu ikdienu, plānotu brīvdienas, kas nemaz nav mazsvarīgi. Jo vairāk mēs esam kopā, jo vairāk mēs no tā iegūstam.
Dejošana – kad gatavojāmies kāzu valsim, katru sestdienu gājām uz deju skolu, kur pie pasniedzēja mācījāmies dejot. Tā foršā sajūta, kad esam kopā, kad iemācāmies jaunus deju soļus, kad viens ir vairāk ritma turētājs, otrs soļu apguvējs. Vēl tagad atceramies to stresu dejojot, to kā putrojāmies, jaucāmies. Šis ir viens no punktiem, kas ir reāli īstenojams un abiem sagādāja lielu prieku arī tagad, jo mākam vismaz vienu deju normāli ballē nodejot J
Ūdens relaksācijas centra apmeklējums – vīram pēdējā laikā ir ļoti iepatikušās pirtis, savukārt man SPA vannas un baseins, tāpēc šo visu vienmēr ir iespējams apvienot. Zinu, ka nedēļas beigās uzkrātais nogurums ir liels, taču ar šī relaksācijas centra palīdzību ir iespējams gan noņemt nogurumu, gan baudīt tuvību, satuvinot viens otru.

Tāpēc šis ir tas veids, ko es esmu nolēmusi veikt šī konkursa ietvaros, ikdienas rutīnas likvidēšanai. Esmu iegādājusies dienas abonementu Jocker klubā, Rīgā, kur mēs dosimies jau šo piektdien. Ceturtdien uzrakstīšu vēstulīti ar norādēm un pievienošu dāvanu karti, lai vīrs zina, uz kurieni dosimies pēc darba dienas beigām. Pa dienu salikšu visu nepieciešamo un pagatavošu vakariņas. Tādējādi ar šo uzdevumu būs panākti divi efekti – pārsteigums, maziņš, bet patīkams, kā arī kopā būšana pēc darba dienas beigām.

Šodien jau ir sestdiena un vēl tā īsti neesmu atjēgusies pēc tik fantastiskas kopā būšanas vakar. Vīrs bija sajūsmā par manis sagādāto pārsteigumu. Tad, kad es viņam teicu, ka, lai piektdien neko neieplāno pēc darba, viņš bija iedomājies, ka mēs iesim uz kafejnīcu. Tad, kad viņš saņēma manu vēstuli un redzēja, ka tā ir kaut kāda biļete, nodomāja, ka uz kino (tā bija mana sākotnējā doma, jo nekad tur neesam bijuši), taču, kad ieraudzījis, ka tā nav ne kafejnīca, ne kino, tad bija ļoti priecīgs, jo šis bija kaut kas nebaudīts un pavisam citādāks.

Kad ieradāmies Jocker klubā, bijām priecīgi, ka to izdevās izdarīt ātrāk, neskatoties uz visiem sastrēgumiem. Tur esot un paverot durvis uz visu, sapratām, ka būs jauki. Baseins, trīs dažādi džakuzi un 6 dažādas saunas. Kādas sajūtas, kādas emocijas. Ieejot citronu saunā, kur viss smaržo pēc citroniem, piparmētru... un tik dažādas, ka ne aprakstīt un katrā bija tik patīkamas sajūtas, tāds juteklisms gaisā. Ieejot džakuzi, sajūtas bija fantastiskas. Man liekās, ka tur esmu pirmo reizi, bet tā kopīgi sēžot, vīrs teica – atceries, kā Madeirā! Un tad es tiešām atcerējos, mūsu gada jubilejas braucienu, kas bija arī pēdējais tālais izbrauciens ārpus LV, ceļojums uz Madeiras salu, kur guvām tādas pašas emocijas. Tad runājām par mūsu attiecībām, kas bija tad tikko iesākušās un tagadējām. Ka nekas nav mainījies. Mēs viens otru mīlam pat vairāk nekā pirms tam, mums nekad nav bijuši lieli strīdi, pēc kuriem vajadzētu izlīgumu un lūgšanos pēc piedošanas, vienīgais, kas ir citādāk, tā ir lielāka cieņa vienam pret otru, otra vēlmēm un nepieciešamību pēc mazliet brīvības vienam no otra. Malkojot saldējuma kokteili, izbaudot tik dažādus ūdens priekus, laiks paskrēja nemanot! Pārbraucot mājās, vīru sagaidīja vēl viens pārsteigums – vakariņas, kuras bija romantiski noformētas. Tā kā mums abiem garšo suši un parasti mēs tos gatavojam mājās, vakar atļāvos tos iepriekš pasūtīt un nolikt uz galda. Vīram nebija vārdu, viņš bija šokā, ka ir vēl kas. Sabučoja, samīļoja un pateica, cik ļoti mani mīl. Vairāk man ar neko nevajadzēja! Protams, tam visam sekoja turpinājums, bet tas viss jau lai ir pie mums.

Par bildēm. Bijām tā aizrāvušies ar visu veida prieku baudīšanu, ka fotoaparāts bija palicis somiņā, pirms beigām tik atcerējos un tad nu mēģinājām kaut ko iemūžināt, taču ar visiem tvaikiem un pārējo, bildes īsti labi nesanāca. Taču varu pateikties šim konkursam, šis bija ideālākās darba dienas noslēgums!