Skaņākalna dabas taka Mazsalacā

Saulainas rudens brīvdienas ir kā radītas burvīgai pastaigai pie dabas, vērojot kā daba ar savu krāsu otu lēnām koku zaļās lapas pārvērš dažādu toņu dzeltenos toņos un šur tur jau iespraukusies  sārtā krāsa.

Šoreiz pabijām Skaņākalna dabas takā Mazsalacā. Taku ir iespējams izstaigāt kājām, bet mazākiem un slinkākiem, iespēja braukt ar auto un piestāt īpašās pieturās. Ieejas maksa 2 eiro pieaugušajam un 1 eiro bērniem, iebraukšana ar auto 5 eiro.

Taka vijas gar Salacas upi, kurā bezdievīgi skaisti spoguļojās saule un krastā augošie koki.

Pāris vietās takas malā iztek strautiņi. Nezinu cik tie pārbaudīti, bet mēs vienmēr no tiem esam dzēruši. Bērniem tas ir vesels piedzīvojums pasmelt ar krūzīti ūdeni  no avota un tādu ledus aukstu iemalkot.

Pa ceļam mazliet iesēņojām – lieliska iespēja bērnus iepazīstināt ar ēdamām un neēdamām sēnēm.

Ik pēc gabaliņa ir gan informatīvas norādes, gan bērniem kāda atrakcija, kur izkustēties – pašūpoties, uzkāpt, iepazīt raganas māju.

Takas galā skaistas sarkanas klintis, kuras slavenas ar atbalsošanos, ja nostājas konkrētā vietā zem ozola, tad klintis teikto pārvēršs iespaidīgā atbalsī.

Lai iešana atpakaļ nebūtu jāveic pa to pašu ceļu kur turpejot, atpakaļ var doties pa auto ceļu, kurš ir asfaltēts, bet arī tur ik pa brīdim ir padomāts par izklaidēm – rūķu taku, rotaļu laukumiem, koka skulptūriņām.

Piebraucot mums stāstīja, ka līdz Skaņākalna klintīm vienā virzienā ir 3 km, droši vien pa taku cilpojot sanāk mazliet vairāk. Nestaidzīga pastaiga, ar izklaidēšanos, mazu pikniku un sēņošanu – turp un atpakaļ ar kājām mums aizņēma 3 stundas.

Tiešām jauka pastaiga saulainai rudens dienai! Kā Jums šajā takā patika?