Arī sievietes mīl ar acīm. Piemēram, man ir ļoti svarīgi, lai vīrietis izskatās vīrišķīgi. Vai zināt mūžseno teicienu: „Vīriešiem bez bārdas ir vārds - Aspazija”?  Pilnīgi piekrītu! Man vajag matus, ko paieskāt, bārdu, ko pasmaržot, vajag normālas, spalvainas vīrieša krūtis, rokas un kājas – nu, tādu riktīgu vilkati. Un man šāds vilkatis ir. Attiecīgi varu pieciest visādas ikdienišķas neizdarības, reizēm esmu priecīga, ka viņš sēž mūsu dīvānā un vienkārši labi izskatās. Jo patiesībā pati lieliski tieku ar visu galā, tikai reizēm... negribu :)

Man vajag, lai vīrietis ir stiprs. Lai var mani pacelt un panest uz rokām (ņemot vērā, ka neesmu nekāda pieneņpūka). Nu, un dīvānu, ledusskapi, veļasmašīnu, klavieres un pārējos sīkumiņus, ko pēdējā pusgada laikā esmu sapirkusies, uznest 5. stāvā. Vajag, lai miera vējos saliek kopā mēbeles, nomaina rozetes, salabo elektrotehniku, nobalsina griestus utt. Un to visu viņš prot. „Veča iznesība” ir cits jautājums. Ir vīrieši, kuru klātbūtnē sievietes jūtas ļoti sievišķīgi. Un ir vīrieši, kuru klātbūtnē – vienkārši labi. Mums ir otrais variants, bet pieļauju, ka vīriešiem tas šarmantums pieaug līdz ar vecumu. Es pasēdēšu un pagaidīšu.

Arī to dienu, kad vīrs bez ierunām un tūkstoškārtējiem atgādinājumiem izdarīs visus savus „veču darbus” un būs tas, kurš motivēs visu ģimeni, nevis tas, kuru jāiedvesmo. Un dienu, kad varēšu nesatraukties par finansiālām un sadzīviskām problēmām, bet sēdēšu, malkošu kafiju ar „cepurīti” un būšu pārliecināta – mans vīrs visu nokārtos, es tikmēr uzvārīšu savu garšīgo siera zupu un ar bērniem pakrāsošu mandalas. Tāda ir pilnīga paļaušanās.

Reiz vīrs ieminējās, ka vēlētos sievu mūziķi – fotogrāfi - rakstnieci vienā personā, tāpēc visas manas radošās izpausmes šajās jomās tiek ļoti atbalstītas. Uz rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi, kad neesmu kaut kur paspējusi. Viņu ļoti interesē mani radošie darbi – viss tiek apskatīts, izlasīts, noklausīts, izvērtēts, paslavēts. Un man par to ir milzīgs prieks – es neesmu cilvēks, kas spētu veikt vienmuļu darbu ofisā, celties 7. 00 un stīvēties pelēkā kostīmiņā. Tas ir brīnišķīgi, ka varu attīstīt savus hobijus un ar tiem piepelnīties. Atbalstu gūstu arī visās savās dullībās, piemēram: „Mīļais, es gribu plikus deniņus!”, „Mīļais, es gribu fetišistu zābakus!” u. tml. „Mīļais, es gribu tetovējumu!” gan bija izlūdzams (tāpat kā kaķītis), bet mans mīļais vīrs galu galā akceptē visu.

Ko vajag manam vīrietim? Viņš, pirmkārt, nav no runātājiem. Uz visiem maniem jautājumiem vai pārmetumiem, kas saistīti ar attiecībām, vispār miera vējos varētu atbildēt tikai ar Facebook „stikeriem” :) Vīra runāšanas čakru jāatver ar īpašu rūpību – kārtīgi un garšīgi jāpabaro, laicīgi jānoliek gulēt bērnus un tad jāielej „Iļģuciems” ar garšiņām. Vesels rituāls! Un vēl saka, ka mēs, sievietes, esam cimperlīgas! Ja radušās nesaskaņas, viņš drīzāk atnesīs „Rafaello” vai kādu puķi, lieliski zinot, ka ziedi mūsmājās ir reta parādība un es noteikti par tiem priecāšos. Tāpat par „Rafaello”, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens. Un visas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tā parasti arī notiek, esmu ļoti vienkārši uzpērkama. Kā arī – man apnicis pukoties un bēdāties, visvienkāršāk ir negaidīt zilus brīnumus un rēķināties vienīgi pašai ar sevi. Vīrs pārrodas mājās no pasākuma pāris stundas vēlāk nekā solīts? Lūdzu, sieviņ, Tev puķītes (kurām pat nezina nosaukumu), viss taču ir labi, vai ne?  Jā, protams, vīriņ, nāc iekšā, tējiņu dzersi? Bet pie sevis nodomāju – labi, labi, nākamreiz arī es pāris stundiņas aizkavēšos un vēl atslēgšu telefonam skaņu :)

Šādus prombūtnes vakarus vai dienas (ja ietrāpās komandējums) tad arī izmantojam, lai atpūstos viens no otra (lai gan patiesībā to darām regulāri - katru darba dienu no 8. 00 – 18. 00 un papildu „atvaļinājumi” īsti nav nepieciešami).  Esmu no tām sievietēm, kas vienmēr nedaudz uzpucējas arī mājās. Man nav izstaipītu „pļūteņu” vai halātu. Ir svārki līdz zemei un māju kleitas. Skropstu tuša un aromātisks sejas krēms. Tāpēc vīra prombūtnes brīžus izmantoju atpūtai – mazliet palaižos slinkumā, visu dienu šļūkāju naktskreklā (ja laikapstākļi nav piemēroti pastaigām), „я упала с сеновала, тормозила головой”(es nokritu no siena gubas, piezemējos uz galvas) frizūrā un apeju spoguli ar līkumu. Vīrs savukārt man atsāk rakstīt īsziņas un pat dzejoļus. Jauki – kā jaunībā.

Tie tādi ikdienišķi sīkumi, patiesībā sen nav bijušas globālas tēmas, kas jāizrunā pie dzērveņalus. Es zinu, ko vajag manam vīram, un viņš domā, ka zina, ko vajag man :) Proti, piedaloties līdzīgā projektā pirms pāris gadiem, mēs jau pļāpājām par mūsu abu vajadzībām, veidojām piramīdu un pat sacerējām dziesmu. Toreiz gan šīs vajadzības bija vispārīgākas, ne tik ļoti orientētas uz pašu attiecību izpēti, tomēr, koncentrējoties uzdevumiem, nepamet „deja vu” sajūta.

Jau toreiz nācās vilkt atbildes ārā kā ar knīpstangām, tāpēc ilgi sēdēju un domāju, kā lai vīru vēlreiz pierunā uz sadarbību (ņemot vērā viņa „kam Tev to vajag?” attieksmi pret visiem šiem attiecību projektiem). Atminējos, ka toreiz par uzdevuma noformējumu pilnībā rūpējos es, nu likumsakarīgi pienākusi vīra kārta. Ja nevēlies runāt vai rakstīt, lūdzu – zīmē! Un viņš uzzīmēja arī.

Cik tipiski! :) Par laimi, vīrs apžēlojās par manu izmisušo "un-ko-man-tagad-darīt?" toni un pieķērās uzdevuma izpildei mazliet nopietnāk, savas vajadzības pat sagrupējot. (Kaķis cītīgi piedalījās radošajā procesā un izmisīgi centās sev pievērst uzmanību, kā rezultātā smagi cieta flomasters. Lūdzu, neņemiet ļaunā viņa statīva funkciju - lai jau puikam tiek! :))

Ja rokraksts nav salasāms, nodublēšu. Tātad:

* Kas viņam ir svarīgi attiecībās?

- Atbalsts, sapratne, atzinība, uzticēšanās, uzticība.

* Ko viņš no tām sagaida?

- Stabilitāti, kopības sajūtu, ģimeniskumu.

* Kādām, viņaprāt, jābūt attiecībām?

- Abpusēji interesantām, neapšaubāmām, spēcīgām. 

Taču visprecīzāk viņa attiecību filozofiju ilustrē šis:

 Lai gan izskatāmies pēc Roberta Rambāna un Šēras, tie tomēr esam mēs abi, un visādi citādi vīra zīmējums precīzi atbilst arī manam priekšstatam par foršu kopābūšanu un dzīvošanu. Visas augstākminētās vajadzības uztveru kā pašsaprotamas un cenšos "uzpasēt"arī ikdienā. Regulāri paglaudu (lauvu) "pa spalvai", esmu monogāmākais cilvēks visā Visumā un reizi gadā mūsu kāzu jubilejā (līst vai šķīst, vai plīst) noorganizēju ģimenisku fotosesiju kā apliecinājumu mūsu savienības neapšaubāmībai :)