№29: Tīra plīts, ceriņzari un ezers kalna galā

Pirms pāris gadiem es noteikti būtu varējusi uzrakstīt veselu eseju ar atslēgas vārdiem: „es gribu”, „man vajag”, „es taču esmu...”, „es taču Tavā labā daru...” utt. Šobrīd dzīvoju pavisam citā - „paldies, ka Tu man esi” kvalitātē:

* Paldies, ka ļāvi man piepildīt ilgi loloto sapni – redzēt Pēterburgu (tas nekas, ka jūs ar bērniem 5 dienas pārtikāt no cīsiņiem un makaroniem, cepešus es no Tevis nemaz negaidīju)!

* Paldies par foršāko kaķi visā visumā, pieļaujot izņēmumu savā „nekādu dzīvnieku dzīvoklī!” filozofijā!

* Paldies par klavierēm! Paldies par divkārtējo nešanu lejā – augšā ar 4 mēnešu intervālu!

* Paldies, ka neesmu palaidusi garām nevienu no manu mīļāko mūziķu koncertiem!

* Paldies, ka Tu vienmēr tik perfekti nopucē plīti!

* Paldies, ka ļāvi man mācīties - 3x  nedēļā steidzies no darba mājās daudz ātrāk un vakaros liki bērnus gulēt viens pats!

* Paldies, ka man nav ne jausmas, ko nozīmē stiept lielo miskasti no 5. stāva!

* Paldies, ka atklāti „neštopē” našķus, zinot manu „nekādu kviešu un saldumu!” uzstādījumu!

* Paldies par to, ka man drīkst būt draugi vīrieši!

* Paldies, ka akceptē visas manas avantūras!

* Paldies, ka novelc man zābakus, kad pusdzīva pārnāku pēc garas darba dienas!

* Paldies par neskaitāmajām pienestajām tējām, kafijām, maizītēm un augļiem, kad strādāju mājās!

* Paldies ka ilgus gadus nenoguris cīnies ar manu perfekcionisma briesmoni! Un dusmu briesmoni! Un visiem pārējiem.

* Paldies par to, ka esi ar mieru precēt mani vēlreiz! :)

Kādreiz man likās – es taču arī esmu pelnījusi dārglietas un rožu klēpjus! Kleitas, kurpes un restorānus! Bet mans vīrs man neko nedāvina! Nu saprotu, ka viņa dāvanas ir daudz vērtīgākas, tās ir: laiks sev un savu sapņu īstenošanai, uzmanība, labsajūta un brīvība. Un nav atšķirības starp rozēm vai pie mājas noplūkta ceriņzara – prieks un pārsteigums ir par abiem (otrais turklāt spēcīgāk smaržo).

Man ļoti nepatīk visi šie iedalījumi: „ideāls”, „perfekts”, „teicams” utt. Es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece (mēs ar matemātiku tā arī nesadraudzējāmies), nekad neesmu sapņojusi par prinčiem (es vispār ļoti ilgu laiku nespēlējos ar lellēm – interesanti, ka mana meita tāpat), nekad neesmu tiekusies pēc perfektas ārienes, perfektas dzīves un perfektām attiecībām – es vispār tās nemeklēju, viss pakāpeniski saradās un sakārtojās pats no sevis.  Tāpēc es apmulstu, kad citi man saka: „Jūs esat tik skaista ģimene! Jums ir tik skaisti bērni!” Tātad – man jau ir viss, un es vēlos, lai tā arī paliek. Galvenais – regulāri raut nezāles un visu rūpīgi nolīdzināt ar grābeklīti. Neturēt sevī aizvainojumu. Izdusmoties, izraudāties un palūgt piedošanu. Sargāt savējos. Regulāri samīļot. Vienmēr nākt mājās ar prieku un rūpēties, lai priecīgs mājās nāk arī mans vīrs. Nodot savu mīlestību un gādību ģimenei ikdienā caur pašas gatavoto ēdienu. Katru vakaru pateikties visumam par to, ka man viņi ir.

Mūsu attiecības ir ļoti vienkāršas, tomēr atšķirīgas no tā, kā dzīvo vairākums. Esmu „sagrābusies” vairākas funkcijas, ar kurām reizēm netieku galā, tomēr esmu priecīga, ka spēju balansēt starp „mamma kā bērnudārzs”, „mamma kā pelnoša sieviete” un „mamma - mājsaimniece”.  Man šķiet, mūsmājās tāpēc ir vairāk miera un veselības. Protams, gribētos, lai vīrs ir pašaizliedzīgāks un bez kurnēšanas pārņem visas manas funkcijas tajā laikā, kad koncentrējos darbam, bet tādi jau tie vīrieši ir – viņiem galvā iebūvētas pavisam citas mikroshēmas.

Manuprāt, katra pāra attiecībās, pirmkārt, jābūt pievilkšanās spēkam - kā 20, tā 50 gados. Un labai atmiņai :) Proti – neaizmirst, kāpēc es otru cilvēku izvēlējos, kāpēc es viņu iemīlēju un par ko mīlu joprojām. Apzināties, ka tās ir tās pašas mīļākās acis, mīļākās rokas, (seksīgais dibens), lūpas, skūpsti (bārda, kas smaržo) un čuksti pasaulē - mainās tikai pasaule ap mums un savā veidā cenšas mūs ietekmēt. Reizēm der šo pasauli vienkārši „atslēgt ”. Uzklausīt otru (un tiešām klausīties, nevis paralēli „rullēt” Facebook laika joslu), iespēju robežās padarboties kopā (pēdējā laikā mēs atkal mājās muzicējam – vīrs spēlē ģitāru, es dziedu, bērni fonā sit savas perkusijas :), un mūsu absolūtā favorīte ir Haralda Sīmaņa „Ezers”), kā arī vienkārši no sirds izbaudīt savu savienību, kaifojot par visiem tās specefektiem.