№29: Kamoliņu saglabāt

Iedomājieties ainiņu -

Mājās remonts. Tikko noplēstas vecās tapetes, istaba izmazgāta un pilnīgi tukša. Telpā smaržo pēc tipiska daudzstāvu mājas apmetuma. Bērni guļ, visapkārt pilnīgs klusums. Logs norasojis, ārā mazliet līst. Telpā pēkšņi radusies akustika kā baznīcā – var dziedāt operas un var dzirdēt katru čukstu. Vīrs tikko iznācis no dušas vienā dvielītī, un piepeši jūs abi jau esat uz plāna matracīša istabas vidū, un pasaule uz mirkli pārstāj griezties...

Kadrs no filmas? Nē, maza ainiņa no ģimenes dzīves aizkulisēm. Nekad neesat piedzīvojuši ko tamlīdzīgu? Nu... mēs arī nebijām :) Bet, pateicoties projektam, varam ievilkt ķeksīti savā erotisko fantāziju blociņā. Būtu vasara, kāptu uz jumta. Jo viss, ko var ērti saorganizēt vienas saspringtas nedēļas laikā, jau kādreiz ir darīts – vienīgi appīpējušies kopā neesam. Un satetovējušies. Un lēkuši no tilta ar gumijām. Un uz blakus kušetēm nodevuši asinis. Bet uz šīm lietām vīrs visticamāk nekad neparakstītos. Un vispār tieši šajā nedēļas nogalē mums jau ir ieplānots brīvsolis - ēdīsim krišnaītu kārumus, iesim uz kino un beidzot kārtīgi izgulēsimies pēc šīsnedēļas remontdarbiem. Citā gultā, citā pilsētā. Rāmi un mierīgi.

Tātad – mēs ik pa laikam mēdzam sevi palutināt, un pamazām katastrofiskus brīvsoļus (jo viss nereti notiek steigā) nomaina prātā paliekoši. Reti gan mums sanāk tādas ekstras – omītes tālu, draugi paši ar bērniem, bet pilnīgi svešam cilvēkam uzticēt dārgāko, kas mums ir, traucē veselais saprāts. Vienkārši cenšamies ikdienā neaizmirst viens par otru un saviem primārajiem statusiem: būt pašiem, būt vīram un sievai, būt pārim. Tieši šīs pāra sajūtas tad attiecības mazdrusciņ pietrūkst. Un bezrūpības kā tādas. Nepaspējām paceļot, nepaspējām no sirds izbaudīt kultūru, nepaspējām padzīvot tikai divatā (punci tomēr jāuztver kā trešo) un vienkārši nepaspējām pieaugt. Bet mēs nesūrojamies. Ceļojam mūsu bērnu fantāzijas pasaulē, kultūru baudām visi kopā, esam pārliecināti, ka dzīvot četratā ir daudz foršāk nekā vienam vai divatā (tās taču ir + 4 palīdzīgas rokas, kas var kaut vai tualetes papīru pienest! :)) un pieaugam līdz ar bērniem.

Savukārt tā ļoti, ļoti mums pietrūkst vienīgi... naudas :) Nauda laimi nenes? Toties nes sirdsmieru. Redz, būtu „biezāki”, varētu mazāk strādāt. Mazāk strādātu, būtu vairāk brīva laika. Kur brīvais laiks, tur vairāk iespēju saorganizēt biežākus mirklīšus divatā. Kur biežāka divvientulība, tur harmoniskāka dzīvošana. Par laimi, bērni nu jau ir tādā vecumā, ka iziešana ārpus mājām kļūst arvien rāmāka un harmonijas līmenis sadzīvē ievērojami aug. Arī bez miljona. Mēs varam papusdienot kafejnīcā, varam izbraukāt Rīgu ar vilcienu un bez galvassāpēm, varam kaut vai mierīgi iepirkties, taču kādreiz visas šīs „ārpusmāju nodarbības” bija pielīdzināmas neiespējamajai misijai, mēs mājās pārradāmies izkašķējušies un dusmīgi, vakarā uzgriezām viens otram pēcpusi un tādi pūķi arī aizmigām. Bet vajag kamoliņā. Arī tad, ja nakts vidū mūsu gultā nonāk kāds no bērniem. Arī tad, ja abi divi. Viņus sapakot un noguldīt maliņā, bet savs kamoliņš jāsaglabā.

Vēlmju kalendārs? Bet mums jau ir viss, ko mēs vēlamies! Pirmkārt un galvenokārt – mēs esam viens otram. Mums nav jānīkst iepazīšanās portālos, izmisīgi „meklējoties”, jo radi, redz, sāk pieklājīgi atgādināt, ka laiks iet pie vīra / sievu mājās vest :) Bērni? Jā, lūdzu, divi gabali mūsu 26 un 27 gadu vecumā. Mājas? Katram pa istabai un varam arī citus izguldīt. Veselība? Derētu mazliet vairāk vitamīnu un miega, bet turamies. Dzirkstelīte attiecībās? Vai pastāstīt, kā vīram pateicos par jaunajiem zābakiem tikai jaunajos zābakos? :)

Protams, gribētu atcerēties, ko nozīmē nesteidzīgi pamīlēties no rītiem, nevis pamosties notirpušām ekstremitātēm un sāpošu galvu uz pašas gultas malas. Protams, uznāk veselīga skaudībiņa, kad draudzenes stāsta, kā viņu bērnus omītes paņēmušas uz nedēļas nogali (vai pat visu nedēļu) pie sevis. Bet ir apstākļi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tomēr tā „feini un īstenojami” būtu vienu vakaru nedēļā padarīt par MŪSU vakaru.

(Ja attēls nav saskatāms - ceturtdienas izceltas kā mūsu dienas)

Kad nestrādājam, nesatraucamies par komunālajiem, globālo sasilšanu, piena cenu kāpumu piemājas veikalā un visu pārējo. Kad uztaisām „laisko tēju” un pavadām vakaru pēc tābrīža sajūtām un iespējām. Un visu nākamo dienu smaidām. Paldies projektam par šo impulsu!

Un paldies, ka ļāvāt novērtēt, cik daudz man ir dots! :)