№25 Baiba: Mūsu mīlestības talismans,kā tas tapa un par pašu iemīlēšanos.

Ir jau pienācis vakars,iededzu siltu,mīlestības krāsās piepildītu sveci un uzlieku fonā nomierinošu mūziku,bez vārdiem un ļaujos atcerēties to sapņu piepildīto dienu,kad sapratām,mums noteikti jābūt kopā,mēs viens bez otra nevaram...

Bet nu par visu pēc kārtas.Tas notika tā.Bijām nolēmuši doties uz Liepupes skaisto un gleznaino jūru ar nakšņošanu teltīs un tā arī viss notika.Pa ceļam iebraucām veikalā,kur sagādājām sveces,šampanieti,glāzes,ēdamo,visu  nepieciešamo,lai diena izdotos.Visu dienu pavadījām pastaigājoties gar jūras krastu,gar jūru,kura atgādināja okeāna piekrasti,tik skaisti zila un dzidra ar maziem vilnīšiem un pasakainu klusumu vissapkārt,diena šķita, ka ir apstājusies tikai mums,kopā runājāmies un smējāmies kā mazi bērni,kopā skrējām ūdenī un peldējāmies,kopā baudījām saules starus,kur sadevušies rokās sajutām viens otra sirds pukstus.Sirds jutās tā, it kā Akmens būtu iemests ūdenī,kas nenogrimst,akmens kuram ir pieauguši spārniņi kā tauriņam.Un tā jau varētu būt, jo tauriņi kutināja vēderu ik sekundi,ik minūti,visu dienu.Diena mūs pavadīja kā divus tauriņus,kas lidinājās no viena pasakaina zieda uz otru,kā tauriņi,kas ļāvās skaistajiem mirkļiem un izjūtām.

Nāca jau vakars un saule parādīja savu visskaistāko saulrietu,šķita ka tas ir pats skaistākais saulriets ko esam redzējuši,skaistākais saulriets ko vērojam kopā un skaistākais saulriets,kas piederēs tikai mums,tikai mums diviem vien,tikai man un manai īstajai mīlestībai,manai mīlestībai,kura liek manai sirdij sarauties un izplesties,kura liek man justies mīlētai un sargātai,būt man tādai kāda esmu,būt man kā īpašai personībai viņu dzīvē un būt īpašai šajā pasaulē un viņu sirdī,sirdī,kas spēj mīlēt,sargāt,lolot un uzticēties,sirdī,kas atver visu pasauli tikai man un nevienam citam.Tā mēs abi devāmies ūdenī,kas bija apspīdēts ar krāšņi sarkanajiem saulrieta stariem,abi devāmies mierīgā ūdens peldē šajā dienā pēdējā peldē,pienāca mirklis kad mūsu skati saskatījās un bez vārdiem viņš mani noskūostīja tā ka likās,ka esmu kaut kur augstu augstu debesīs,kur apkārt nav neviena cita,ne daba,ne ūdens,nekass,šķita ka paceļos spērnos un par tauriņiem vēderā pavisam nerunāsim,tā bija fantastiska sajūta,fantastiskas lūpas,fantastisks un neaizmirstams skūpsts saulrieta laikā,nebeidzamas sajūtas,kas vēderā man pat šobrīd lēkā,nē nē tas nav bērniņš,kurš šobrīd dauzās un liek par sevi manīt,tās ir tās sajūtas,kas mani saviļņoja,tās sajūtas ar kurām es vēlos nodzīvot visu savu atlikušo dzīvi,kas ir patiesi skaista neskatoties uz dažādām dzīves nedienām un dienām,kas saista mūs ikdienā un ārpus visa skaistā.

Viņš iznesa mani ārā no ūdens ar savām spēcīgajām rokām,kurp devāmies un uzkāpām uz milzīga akmens,abi apsēdēmies,viņš ieskāva mani un tā mēs lūkojāmies kā saule iet pie miera,laižas jūras dzelmē,lai jau rīt atkal mostos un ieskautu dienu saules staros.Tā vien vēlējos lai laiks apstātos,lai mēs abi tur varētu sēdēt mūžīgi,nevajadzētu pat vārdus,pietiktu ar mums ar šo saulrietu,kas mani tā silda un skūpstiem,glāstiem,kas mīlētu mani visu mūžu.Viņš man iečukstēja ausī ka šo saulrietu dāvina man kā dāvanu uz ko es atbildēju ar to pašu,acīs saskrēja asaras,jo tik skaistu es savā mūžā nebiju dzirdējusi,redzējusi,nebiju sajutusi tik brīnišķīgu mīlestību,tik brīnišķīgu kā pasaku,kas liek aizmirst par visu,kas tev ir, par visām nedienām un bēdām.Man pat tagad to visu rakstot asaras sariesās acīs,jo esmu priecīga,nē es esmu neaprakstāmi laimīga,ka esmu satikusi viņu,ka esmu viņu iemilējusi un ļāvusi viņam sevi mīlēt,tas ir fantastiski. Tas bija tik brīnišķīgi,ja jūs to zinātu...

Bet mūžīgi saule nerietēs,tā riet un gaiss paliek arvien vēsāks un vēsāks.Sapratām ka nesasildīsimies tikai viens no otra.Gājām un sameklējām dažādus koka gabaliņus,zarus,akmeņus un izveidojām mūsu ugunskuru.Pa apli salikām akmeņus,bet virsū tiem iekūrām ugunskuru.pa to laiku jau arī vēders ir prasījis savu,ēst gribas,tad nu parādīju un vēlreiz pierādīju savas iemaņas ēst gatavošanā un pagatavoju gardas maizītes,uzcepām desiņas uz ugunskura un patiesi pieēdāmies.Šķita ka laiks sācis skriet,bet mēs par to pat neuztraucāmies,mūs negaidīja ne darbs,kur rīta agrumā jāceļas un jādodas ceļā,ne bērni,kas mājās gaidītu,ne pienākumu,mūs gaidīja gara nakts,kuru varējām pavadīt divatā,tikai es un viņš,tikai mūsu brīnišķīgās sajūtas ,kas virmo apkārt un mūsu pakrūtēs...

Nu jau visapkārt valdīja tumsa,mēness un zvaigznes,jūra šņāca un viļņi meta patīkamas šļakatu skaņas,bet visvairāk mani pārsteidza,tas apbrīnojamais klusums,neviena cilvēka,kas traucētu no tuvumā dzīvojošām mājās,neviena.Tikai mēs divi vien,vēljoprojām šķiet ka mīļais man šo dienu bija noīrējis,noīrējis ,lai neviens mūs netraucētu,lai nebūtu neviena,tikai mēs,tikai daba un šī brīnišķīgā nakts.No svecītēm izveidojām kopīgu sirdi,kuru aizdedzām.Tā mēs sēdējām svečotajā sirds gaismā,dzērām dzirkstošo šampanieti un ēdām rafaello.Viņš mani apskāva in ieskāva savos siltajos sirds pukstos,mēs varējām runāties un pavadīt nakti tikai tā,esot kopā un sajūtot viens otru,viens otra skūpstus,apskāvienus un dedzīgos acu skatus,kurās dzirksteļoja mazas uguntiņas.Mēs sapratām ka mēs viens otru patiesi mīlam,ka mēs esam atraduši viens no otra patiesu mīlestību un vēlamies viens otrā dalīties ar to,tas  bija abpusēji,ar kuru mēs vēlamies dalīties visu mūžu.

Kad abi jau bijām pavisam noguruši,devāmies mūsu uzceltajāteltī teltī pie miera,viņš mani apskāva un es viņu,kādu laiku runājoties es aizmigu,aizmigu pie viņa un tā vien vēloties pie viņa būt visu mūžu,visu mūžu būt viņa apskāvienos...Pienāca rīts,bet atmiņas par skaisto dienu nepazudīs,tās paliks ar mums...

Šo emociju uzplūdā un krāsu pārpilnībā tapa vēl viens mūsu mīlestības simbols,sirds,kādēļ sirds.Tas iespaidojoties no sirds kas dega no svecītēm zvaigžņotajā naktī.No kā veidot, nebija daudz jādomā,paņēmu savu rokdarbu kasti un uz priekšu.

no filca izveidojām divas vienādas sirdis,vienu rozā vienu zilu.

Uz sirdīm virsū tika uzdarināti mūsu vārda pirmie burti: A-Andris un B-Baiba.

Abas sirdis tika saliktas kopā un sašūtas,savienojot divas sirdis vienā veselā sirdī,savienotas uz mūžīgiem laikiem,tāpat kā mūsu sirdis.

Sirds tika iekarināta mūsu kāzu dienas baltajā lentā,kura pilna ar mīlestību.

Tā priecē mūs tagad lūkojoties uz mums katru dienu,tā ienes jaunu elpu mūsu istabā.

Bet nu laiks vēstulei:

Paldies,vārds,kuru dāvāju tev.

Mīļais,es esmu pati laimīgākā meitene uz šīs zemes virsas un zini,zini kāpēc?Es tev pastāstīšu.

Es biju viena,viena,kura lidinājās kā tauriņš,bet ne tauriņš,kādu pazīst visi ļaudis,es biju tauriņš,kurš bija ne visai laimīgs,man bija pavisam parastas actiņas,bez prieka un dzirksteles,skumjšs smaids un drūmi,pelēki spārni,bet tad ieradies tu un viss mainījās.

Tu manās acīs iededzi mazas uguntiņas,kuras dzirksteļot liek katru dienu un,kas dienu pavērš ar citu redzējumu,tu sniedzi man neaizmirstamu skūpstu,kas manas lūpas padara par saldākajām lūpām,kā ar medu aplietas,kas smaidīt liek katru dienu,tu esi tas kas sniedza man tik burvīgus mirkļus un atvēra durvis uz pasaku pasauli un nokrāsoja manus spārnus pārlejot ar mirdzošu pulveri,padarot mani par skaistāko tauriņu uz zemes un tu tu esi tas,kas iededza manā sirsniņā gaismiņu,kā sveces liesmiņu,Tā sasildīja manu sirdi un tā spēj mīlēt tevi un darīt tevi laimīgu.

Paldies tev par to!!!

Es tevi mīlu manu minčuk.

Tava pelīte :)

Baiba.

Labākā sieva 2013: pirmais uzdevums