Bērns nav īpašums

Pāris dienas atpakaļ RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skolā pulcējās vecāki, lai uzzinātu, kā veidot veselīgas attiecības ar bērnu. Klīnikas bērnu psihoterapeite dr. Ingrīda Rateniece vispirms aicināja saprast, ka bērns nav nācis pasaulē, lai apmierinātu citu vajadzīgas. Tas, kas vecākiem ir dots, ir iespēja kādu laiku paieties līdzās, kamēr bērns gūst savu pieredzi un patstāvību.

Veidojot savstarpējās attiecības, ļoti svarīga ir draudzība. Šis jēdziens sevī ietver arī cieņu vienam pret otru, zināšanas par līdzcilvēkiem, arī spēju veltīt laiku – pat tad, ja tas prasa atteikšanos no savām iegribām.

Zināšanas par otru iegūst tikai laika gaitā, tomēr dr. Rateniece sniedza ieskatu par to, kas visticamāk notiks dažādos bērna vecuma posmos. Svarīgs ir grūtniecības laiks, varbūt pat laiks pirms grūtniecības, kas ir kā fons bērna ienākšanai pasaulē. Svarīgs ir tik ļoti pieminētais pirmais dzīves gads, kas ir kā šūpulis drošības sajūtai un spējai uzticēties šai pasaulei. Nozīme ir pirmajam smaidam, māmiņas rokām, taustīšanai un visa izgaršošanai, vērošanai un lallināšani, rāpošanai un staigāšanai, arī pirmajiem patstāvības „mēģinājumiem”. Tas ir laiks, kad māmiņas un bērna attiecības nosaka, bērns būs veselīgs vai savas psiholoģiskās problēmas risinās slimojot.

Otrā un trešā dzīves gada laikā atrisinās bērna un mātes atdalīšanās procesi un bērns mācās izprast un izteikt savu gribu, bet 3-6 gadu vecumam raksturīga spēlēšanās, kustīgums, pētīšana, „kāpēcošana”, lomu spēles un mācīšanās. Bērns mācās izprast un paust savu iniciatīvu. Šajā laikā bērns pārstāj būt vienkārši bērns, notiek pārtapšana par zēnu vai meiteni, bērns vēro mātes un tēva attiecības un mācās sievietes un vīrieša attiecību modeli.

Vecāki mēdz jautāt, vai iespējams kaut ko vēl mainīt, ja nezināšanas, trauksmes, noguruma un apjukuma dēļ kaut kas iepriekšējos attīstības posmos nogājis greizi. Atbilde ir vairāk „jā” nekā „nē”, ja  problēma tiek apzināta, izprasta un tiek meklēts risinājums.

Lekcijā izskanēja jautājums – drīkst vai nedrīkst vecāki dusmoties uz savu bērnu? Nedrīkst sev neļaut dusmoties, tāpēc arī vecāki var dusmoties uz savu bērnu. Svarīgi ir bērnam skaidrot, kāpēc mamma vai tētis ir dusmīgs, piemēram: „Es esmu dusmīga par tavu rīcību, ka .... Tā manī izraisa dusmas”. Par dusmām vajag runāt, bet vecākiem savās dusmās ir jāsaglabā realitātes izjūta. Bērnu jāmāca runāt par to, kas viņam ir nepatīkams.

Arī bērns drīkst dusmoties. Kā rīkoties, ja mamma neizprot bērna dusmas? Vecākiem tomēr jācenšas saprast, kāpēc bērns ir dusmīgs (to saprast var palīdzēt arī speciālisti). Ja bērns dusmojas, viena no iespējām ir doties pastaigā, lai pakāpeniski un mierīgi mēģinātu noskaidrot dusmu iemeslu. Ja arī tas neizdosies pirmajā reizē, tad otrajā, trešajā pastaigā bērns sāks runāt. Kad bērns sāk stāstīt, mammai vai tētim nevajadzētu noliegt kaut ko no bērna stāstītā, vēlams teikto atkārtot, tādējādi apstiprinot viņa teikto. Jā, arī vecmāmiņa un citi tuvinieki var mēģināt izprast bērna dusmas un uzklausīt viņu, tomēr labāk lai tā ir mamma un tētis.

Sniedzot zināšanas par svarīgākajām bērnu veiksmīgas attīstības nepieciešamībām, Attiecību skola ir gatava palīdzēt jums kļūt par brīnišķīgiem un foršiem vecākiem.

Psihosomatiskas klīnika atrodas Kapseļu ielā 23, Rīga (Pārdaugava).

Tālrunis: 67625655

E-pasts: info@psihosomatika.lv

www.psihosomatika.lv