Ķermeņa masāža
20.05 15:30-16:30
Izpārdots
Dažreiz ir ļoti grūti sadzīvot ar savām emocijām, it īpaši ja tās ir dusmu lēkmes vai neprasme savaldīt dusmas.
Pašlaik mani visvairāk nomoka attiecības ar dēliņu.
Lai gan dēliņš ienāca ģimene neplānoti, tomēr bija gaidīts un mīlēts. Protams, ka viņa ierašanās pagrieza manu un vīra dzīvi par visiem 360 grādiem. Bija jāapgūst jaunas prasmes un jāpierod pie jaunajiem pienākumiem.
Bet, skatoties, uz mazo, mīļo bērniņu saproti, ka visu ir iespējams paveikt un pārvarēt agrāk šķietami neiespējamos šķēršļus.
Mazais ķipars ir paaudzies, skraida, pļāpā savā valodā un, protams, ka dara dažādus darbus un nedarbus.
Un te tad arī sāk parādīties mana "problēma". Neprasme komunicēt ar dēlu, reaģēt uz viņa dusmām, niķiem un nedarbiem.
Protams, ka par niekiem tracis netiek celts nedz no manas, nedz no bērna puses. Bet kad tas viss sāk ievilkties vai tiek parādīts pārāk uzkrītoši, tad tik sākas.
Bieži vien, kad dēliņš nedabū ko vēlas (paldies dievam tas vēl neizpaužas veikalos, bet tikai mājās vai pastaigu laikā), tad sāk nevis vienkārši bļaut/spiegt, bet bieži vien sit galvu pret grīdu, galvgali, sienu vai ko citu, kas ir tuvumā. Es uz šādām situācijām visbiežāk reaģēju ar "sit, sit, varbūt paliks vieglāk/varbūt paliksi gudrāks".
Pastaigu laikā (un dažreiz arī mājās) pēc kārtējā pateiktā "nē" mēdz arī mesties uz ceļiem un tad sāk īdēt un čīkstēt. Ārā parasti ir vieglāk, jo vairāk iespēju novērst dēla uzmanību uz ko citu, lai niķi pārietu.
Visgrūtāk ir tajos brīžos, kad tiek sadarīti lieli nedarbi vai kad diena jau iet uz beigām un pa dienu to niķu, čīkstēšanu un galvas sišanu ir sakrājies tik daudz, ka pietiek pa virsu ar kādu nenozimīgu nedarbu kā jūtu, ka manī viss sāk vārīties un kādā jaukā brīdī saprotu, ka stāvu un bļauju uz dēlu, uzšauju pa dupsi (dažreiz ar roku, bet kad jau liekas, ka nu ir gana, tad ir ticis arī ar siksnu) vai rokām, reizēm arī parauju aiz auss.
Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka lielā dusmu lēkmē varētu iesist dēlam arī pa seju, bet parasti, paldies dievam, savaldos šādos brīžos.
Labs piemērs ir šis vakars. Dēls pusdienlaikā nogulēja tikai stundu un likās, ka ātri aizmigs vakarā, bet par brīnumu, nekā - skraida pa mūsu gultu un no miega ne miņas. Ieliku gultiņā, bet viņš saka dīdīties arī tur un sviest visu laukā (spilvenu, segu). Ilgi skaidroju, ka tā nedrīkst, ka ir vēls un jāiet gulēt. Pēc laika nedaudz paaugstināju toni, bet paklausības nekādas. Vēl pēc laika sapratu, ka nu ir viss - siksna jau rokā un šoreiz pat no visa spēka mazajam tika. Dēliņš sāka raudāt, un es apsēdos krēslā un arī asaras pa gaisu. Mazais jau klusē, bet es vēl ilgi raudāju lielām asarām. Tad paņēmu rokās, samīļoju, paprasīju piedošanu, pateicu, ka ļoti, ļoti viņu mīlu - vairāk par visu pasaulē. Mazais jau sāka laisties miedziņā, kad vīram piezvanīja un sapnis prom. Atkal dīdīšanās, bet šoreiz piecēlos un aizgāju prom, lai atkal nav tas pats.
Man pašai liekas, ka man tās dusmu lēkmes ir tāpēc, ka biezi vien esmu pārgurusi no visa. Jo diendienā ir jāsēž gan ar mazo (jābaro, jāsagērbj, jānomazgā dupsis, jāvelta laiks viņam, gan pastaigās jāiziet), gan dažādi mājas darbi jāapdara, gan jāpaspēj pastrādāt. Tāpēc bieži vien liekas, ka pat sīkumi spēj izsist no sliedēm un uzdzīt šādas dusmu lēkmes.
Pēdējā laikā šķiet, ka pēc lielām dusmu reizēm viss ķermenis niez. Iespējams, ka tas nav savstarpēji saistīts, bet tomēr daļa taisnības tur varētu būt. Dažreiz mēdz sāpēt arī acis un, skatoties uz lietām, šķiet, ka viss tāds kā miglains.
Bieži domāju par to, ka savas lielās aizņemtības dēļ veltu maz laika dēlam, bet ļoti cenšos laboties un būt kopā ar viņu cik vien iespējams.
Negribu sevi attaisnot un netaisos to darīt, bet tā pagaidām ir iegājies, ka dēlu audzinu viena pati, jo caurām dienām es esmu ar viņu - vīrs agri iet prom un mājās ir tikai vakarā. Kad atnāk, tad paēd, atpūšas (sēžot pie datora) un liekas gulēt. Tā nu man šķiet, ka es esmu atbildīga par dēla pareizu izaudzināšanu. Un man kā mātei, taču ir jāuzaudzina īsts vīrs, nevis mammas dēliņš.
Jāatzīst, ka pati neesmu priecīga par tām savām dusmu lēkmēm - man ļoti gribās iemācities savaldīt tās vai pat vispār tikt galā no tām, lai attiecībās ar dēliņu valdītu tikai mīlestība. Jo pēc lielajām pēršanas vai bļaušanas reizēm visu laiku nosodu sevi un domāju par to, vai tiešām es esmu slikta mamma un nevaru laboties.
Pēdējās dienas es ļoti cenšos vairāk runāt ar dēliņu - skaidrot viņam kāpēc nedrīkst ņemt vienu vai otru lietu, kāpēc nedrīkst kāpt vai līst tur un tur, kāpēc nevar sist galviņu vai ceļa vidū krist uz ceļiem. Ja šādu sarunu rezultātā bērna dusmas pāriet, tad pati esmu ļoti priecīga un apmierināta.
Bet tomēr nav tik viegli tikt uzreiz pāri dusmām un izmantot attiecībās tikai skaidrošanas, nevis bļaušanas un sišanas stratēģiju.
Mīliet savus mazos ķiparus, lai kādi viņi arī nebūtu un runājiet, runājiet, runājiet!
Uzšaut ar roku pa dibenu ir viena lieta, bet ņemt siksnu............. nu nez.
Sveiki, uzreiz pateikšu, ka nelasīju komentārus un rakstu lasīju pa diognāli. Bet esmu jutusies līdzīgi, ar siksnu gan bērnu neesmu pērusi, bet ir gadījies visādi, kad tiešam jūtos nožēlojama māte, un pats trakākais, ka nav jau kur palīdzību īsti lūgt. Situāciju vienā dienā, protams, ir ļoti ļoti grūti mainīt, bet pacietīgs darbs ar sevi tomēr dod acīmredzamus rezultātus. Te gan laikam ir jāņem vērā arī bērna vecums, raksturs, utt. bet es cenšos ievērot sekojošas lietas, nevēlos, lai bērns izaugtu par cilvēku, kurš konflikta situācijas risina ar dūri, jo tā darīja vecāki vai viens no tiem. Emocijas ir jāmācas savaldīt( zinu, kad ir situācijas, kad tas ir ļoti grūti, un tas ir darbs ar sevi ), ja neizdodas, bērnam ir mierīgi jāpaskaidro, ka dusmojaties un par ko, un pašai jāmēģina saprast, kāpēc neizdevās savaldīties. Arī pašiem vecākiem konsekventi jānosaka, ko bērnam atļaujam un ko neatļaujam, ja bērns cenšas darīt neatļautas lietas, tad novēršu uzmanību uz kaut ko citu. Vai saprāta robežās jāparāda, kādas sekas var būt aizliegumam( sāpes, utt) Un vēl esmu sapratusi, ka sevis strostēšana neko labu nedod, tā vietā labāk padomāju, kāpēc sadusmojos, un cenšos iemeslus novērst.Un dažreiz, ja jūtos nogurusi, tad arī atstāju darbus nepadarītus, un sev to nepārmetu, kā teikt dzīvosim mierā un miers ap mums tik vairosies.
Iespējams sodāmi nē , bet fiziski ietekmējami manā skatījuma ir bērna rīcība, kas apdraud viņu pašu un apkārtējos . Ja piemēram, bērnam brīdinot un izstāstot ziņkāre ir lielāka par mammas teikto nē un viņš turpina iesākto lietu. Manā gadījuma devu pa duspi kad ar pirmo reizi nesaprata un turpināja kāpt uz palodzes un mēģināja atvērt logu. Mēs tajā laikā dzīvojām 9.stāvā. Arī no pirmā stāva izkrītot var savainoties. Palodze nav tā vieta , kur bērnam spēlēties tas ir stāstīts skaidrots. Dažkārt bērnam interese ir lielāka par aizliegumu . Līdz ar to es izmantoju kārtīgu uzšavienu pa dibenu un kārtīgu vēlreiz teikšanu, ka mamma nejokojās!!!! Manā gadījumā tas iedarbojās un bērns nav vairs uz palodzes līdis un mēģinājis taisīt vaļā. Tāpat ir ar plīti kā ar nazi nogriezts , jo tās nav lietas , kas gaida uz lielo skaidrošanu un pacietību , tas apdraud dzīvību!
Tāpat ir par košanu ! Iespējams , ka citi vecāki var panākt bez pa dupša došanu . Mūsu gadījumā interese lielāka nekā aizliegums. Tāpēc ir fiziska ietekmēšana! Skan briesmīgi , bet labāk tā nekā ja kaut kas notiek!
Kas ir šīs konkrētās lietas un darbi, kuri ir sodāmi ar fizisku spēku ietekmējot bērnu?
tieši tā, tie mūsdienu psihologi ar savām t.s. "gudrībām" ved uz to pašu, uz ko norāda personas, kas par normālu sastāvdaļu uzskata regulāŗu bērnu sodīšanu ar miesassodiem. var jau būt, ka vienkārši mūsdienu bērnu ir neattapīgāki, ja reiz sarunāšana mierīgā ceļā "neaiziet" 😃 un varbūt tiešām bērni vienkārši ir savādāki 😀 tāpat viņi dienās izaugs par labiem cilvēkiem. tikai nez kādēļ mūsdienu sabiedrībā ir tā, ka bieži bērnus nosauc par neaudzinātiem. es gan varētu pieļaut, ka problēma ir tajā, ka "agrāk" bērnus sabiedrībā nemaz tā neveda, kamēr šobrīd jau no zīdaiņa vecuma bērns uzturas publiskā telpā. tad nu "agrāk" bērni to savu zinātkāri un kustību reāli rādīja tikai mājās, jo tikai tur arī atradās (vai bērnudārzā, skolā). tad nu tie pieaugušie nemaz neredzēja, kā tas bērns aug, jo pārsvarā strādāja, tādēļ ka laiki bija tādi. tagad bērni jau daudz ātrāk tiek vesti uz publiskiem pasākumiem, lai iepazītos ar pasauli, tikai varbūt kaut kādā mērā viņi tam nav tik gatavi, kā mums, vecākiem, kārotos.
es jau parasti pasmaidu par vārdu "aktīvs", jo tādi jau patiesībā ir visi bērni 😀 es domāju, ka vairāk jāvērtē bērna nemierīgums/nervozitāte, impulsivitāte un līdzīgi rādītāji. tās īsti nav "neiroloģiskas problēmas", bet gan saistīti ar temperamentu, kas ir nervu sistēmas īpatnība.
Es arī par to, ka robežām ir jābūt obligāti, bet to nospraušanu vismaz pagaidām daru bez iebiedēšanas metodēm. Es pieļauju, ka reizēm arī par manu bērnu varētu pateikt - kad mēs augām, tad bija siksna vai žagari, un nekāda vaina - neviens no tā nav nomiris. BET - es arī šobrīd apzinos, kādas kļūds (pēc mūsdienu psihologu viedokļa) ir pieļāvuši mani vecāki, un varbūt, ka mani komleksi, kādus es nenovēlu saviem bērniem, ir to kļūdu sekas. Tāpēc ieklausos tajos psihologos un mēģinu rast man pašai pieņemamu audzināšanas pieeju. Turlāt - ja jūs tiešām ieklausaties mūsdienu psiholoģijā, viss jebkurā gadījumā ir mērķēts uz šo robežu saglabāšanu, cieņas ieaudzināšanu.
Ja bērnam ir neiroloģiskas problēmas tad tā ir viena lieta, ja nav tad pilnīgi cita. Katram bērnam var atrast metodi, kura strādā 😉 un tā metode nav pēršana!
visiem bērniem tas nestrādā. cik pēc neirologa ieteikumiem sapratu, tad mierīgiem bērniem tā arī ir, taču tiem, kas kustībās un emocijās ātri, lai cik grūti nolikt gulēt diendusu, kaut 30min, bet dienas laikā jāpaguļ, tādēļ ka šie bērni neprot paši atpūsties, taču atpūta, loģiski, nepieciešama.
manējam līdz kādiem divarpus gadiem bija situācijas - ja nepagulēja pa dienu, tad naktis bija vēl trakākas nekā ierasts, tad noteikti cēlās 2-3x biežāk nekā parasti un histērijas miegā bija daudz ilgākas un smagākas nekā tad, ja diendusa bija pagulēta. un gulēt arī negāja ātrāk. tas sācis strādāt tikai pēc 3 gadu vecuma 😀
Negulēs pusdienslaiku, ies ātrāk gulēt vakarā 😉
manējam parasti lielākie "vardarbības akti" pret apkārtējiem sanāk, ja ir bijis kāds emociju "palaidējs". ja tas notiek vakarpusē, tad pēc nakts miega no rīta atkal viss ir kārtībā. ja emocijas palaiž kaut kas mistisks un iepriekš neparedzams jau no rīta puses, tad kļūst ar katru mirkli arvien trakāk. un tur nu nekāda mierīgā paskaidrošana, robežu likšana, piedāvāšana emocijas izlikt kā savādāk, nelīdz. bērns vienkārši nekontrolē sevi. pat tad, ja viņš tieši tādā pat situācijā citā dienā rīkotos mierīgi, apstātos un padomātu, tad dienā, kad bijis kāds notikums, kas viņā rosina vairāk negatīvu izpausmju, nekādas loģikas darbībās vairs nav. es ļoti ceru, ka tas nāk ar vecumu, ka līdz noteiktajiem 7-8 gadiem, kad vidēji nervu sistēma tiek uzskatīta par nobriedušu, lai bērnam atbildība par savu rīcību būtu jāuzņemas vairāk vai mazāk pilnā mērā, arī manējais sāks normāli emociju kontroli. bez daudzajiem speciālistu apmeklējumiem, ieteikumiem un ārstēšanām, protams, arī augot, emociju kontrole kļūst noturīgāka, bet nu tāpat - bērns ir bērns un no viņa nevar prasīt tādu noturību kā no pieaugušā.
Protams, ja nevāc esošās, jaunas nav. Saprot jau saprot mazie špicbuki 😉
Gan jau sanāks vienoties pa mierīgam tik neesmu vēl sapratusi kā to paveikt😉
Mums šī metode neder! Dēls ir baigais gudrinieks 😃 Kad paziņoju, ka ņemu maisu un visu krāmēju iekšā un metu laukā miskastē. Tā esmu izdarījusi un nedēļu neesmu devusi mantas atpakaļ! Viņš ātri paceļ mantas , kas ir mīļas vienu mašīnu . Tad paziņo man , ka pārējās varu mest laukā! Ir bijušas reizes kad atnāk mājās no dārziņa un visas mantas ir novāktas nav ar ko spēlēties dēls izdomā paskatīties grāmatiņas. Tgaad vairāk darbojas , ka sakam ja mantas netiek vāktas arī jaunas mantas netiek pirktas un dāvinātas. To dēls sāk respektēt, tik pa mierīgo mantu vākšana vēl nav sanākusi .
Piekrītu par robežām - mūsdienās bieži vien vecāki nemāk/negrib nospraust robežas, bet nepiekrītu, ka robežas ir jānosprauž ar pērienu.
Nezinu gan man arī dažkārt liekas , ka pēdējā laikā vai nu vecāki maigāki paliek , vai bērni neklausīgāki? Tomēr robežām ir jābūt! Nezinu vienu rītu dārziņā redzēju , kā bērns iesper un iekož mammai tāpēc, ka lācīti aizmirsuši mājās. Es noteikti mammas vietā tā iedotu pa muti, ka vispār nekad vairs kost negribētu . Mamma šajā gadījumā sāka attaisnoties un teikt ka rīt paņems līdzi lācīti. Ka nevajag kauties un kost! Vai nākamajā rītā kaut kas mainījās >? Nē, meitenītei atkal kaut kas nepatika un mamma atkal dabūja meitas zobus savā rokā 😤 Varbūt tāpēc arī mans bērns neatļaujās ko tādu , jo zina ka es jau to tā neatstātu!
Kašķēt nav jēgas, es ņemu slotu un saku, ka slaucīšu visu laukā, ja jau reiz nevajag, pietika vienreiz saslaucīt kaudzīti uz šaufeles, pie miskastes jau skrēja lūgties un mudīgi visas mantas top savāktas, ja solu nākt ar slotu! 😉
Es ar uzskatu, ka pēriens ar siksnu nav nekas traks vai pa dupsi iedošana. Tas citreiz ļoti labi palīdz! Ar siksnu neesmu vēl pērusi, jo parasti iztiekam bez tās atliek tikai paņemt rokās , tad visi kašķi un niķi pazūd. Parasti mani izved mantu kārtošana, jo bērns to nevēlās darīt . Izmētāt laipni lūgti , savākt pati mamma var vākt dēlanm 4 gadi ! Tik mamma nevāc!😃 Caur kašķiem un draudiem tiek savāktas mantas. Dēls zina, ka nevācot mantas nebūs nekādu labumu un būs jāiet pasēdēt kaktā.
Zinu gadījumus, kad bērni histērijā tā bļauj, ka zili paliek jo neievelk gaisu, tad arī ir jāuzšauj pa dibenu, lai sāk elpot. Mans dēls vienreiž šādi izdarīja un es iedevu pa dupsi viss pārgāja! Vairāk tā nav bijis!
Ir reizes , kad skaidrošana nedarbojās atceros no savas bērnības tāda histērija , ka nevar ne dzirdēt ko saka , ne saprast! Auksta ūdens duša palīdz. Sadistiski , bet bērns nākošajā reizē pirms histērijas padomās! Tik tālu nav nonācis , bet zinu ka palīdz!
aha, tā arī ir, ka situācijās, kad jūtos absolūti bezspēcīga atrisināt ar bērnu mierīgā ceļā kādu situāciju, jo, mierīgi runājot, viņa histērija un neprāts aug tikai augumā, atļaujos uzšaut pa dibenu, jo pretējā gadījumā viņš mēdz kļūt bīstams apkārtējo veselībām ar savu uzvedību.
Pēriens ir vecāku bezspēcība un nespēja normāli, adevkvāti risināt situāciju..... Godīgi sakot, nespēju iedomāties situāciju, kad bērns būtu pelnījis pērienu ar siksnu. Pilnīgi nevienu pašu!