Ķermeņa masāža
20.05 15:30-16:30
Izpārdots
Atgriežoties darbā jūlijā, es uzzināju, ka viena no manām kolēģēm ir saslimusi un viņas darbā nav bijis jau 2 mēnešus. Droši vien uztaisīja kādu operāciju un tagad atlabst, es nodomāju. Pēc 2 nedēļām es nejauši uzzināju, ka viņai ir vēzis. Dzemdes kakla vēzis.
Ak, Dievs... Tik jauna.. Vēl februārī mēs atzīmējām kopā mūsu RSEBAA izlaidumu, viņa smaidīja un neviens nevarēja paredzēt šo nelaimi. Tad es viņu redzēju pēdējo reizi.
Darbā visi stāsta, ka viņai klājas pavisam slikti. Mani šausmina tie, kuri saka: "Onkoloģiskie slimnieki nesaprot, ka viņiem saka, ka viņi mirst."
Kā jūs nolemjat, ka cilvēkam nav lemts dzīvot? Izķepurosies, viss būs labi!
Man nebija ne jausmas, ka šī slimība var būt tik tuvu, ka tā varē notikt ar cilvēku, kuru es pazīstu.
Viņa bija lieliska, pozitīva un ļoti smaidīga meitene. Neskatoties uz savu slimību, viņa līdz pēdējam mēģināja smaidīt.
Vēzis tika atklāts pēdējā, ceturtajā stadijā. Vēl līdz briesmīgās diagnozes uzzināšanai viņai pastāvīgi pacēlās temperatūra. Sāka izkrist mati..
Ārsti?! Ko ārsti? Viņi teica, ka viņai ir tikai hormonālā mazspēja, piepumpēja viņu ar hormonālām tabletēm un veica galvas masāžu!
Kā viņi varēja pieļaut tādu kļūdu? Par savu slimību viņa uzzināja, kad viņu aizveda ar ātrajiem..
Pagājušajā nedēļā viņa nomira... Viņa "izdega" 4,5 mēnešu laikā un nenodzīvoja pat līdz savai dzimšanas dienai, kurai vajadzēja būt pēc 3 dienām. Viņai bija 26. Dzīve tikko tik sākusies: izglītība, karjera... viņai viss bija priekšā, bet liktenis bija izlēmis citādi.
Pēc šī gadījuma daudzas manas kolēģes aizdomājās, ka sen nav bijušas pie ginekologa, ka vajag aiziet uz bezmaksas citoloģisko uztriepi, lai pārbaudītos, vai nav ieperinājies vēzis..
Kāpēc jānotiek tādai nelaimei, lai cilvēki aizdomātos par savu veselību?
Kāpēc mēs nedomājam par sevi, ja nenotiek kaut kas šausmīgs?!
Ksenija
nu jā, es tā nežēlīgi par neiešanu pie ārsta...
bet žēl, ka tik jaunai meitenei jāaiziet no kā tāda. domājams, ārstu viņa tāpat apmeklēja, tikai ne visi iedomājas, ka kas tāds jāmeklē...
mana vecāmamma uzskatīja gājienu pie ginekologa līdzvērtīgu izvarošanai. viņai šobrīd 89 gadi. domāju, daudzas viņas paaudzes sievietes to uzskatīja bezmaz par lielāko grēku pasaulē, to ieaudzinot savām meitām. un vēl, ja ņem vērā, ka padomju laikos seksa nebija, ir diezgan labi saprotams, kādēļ daļa sieviešu vecumā pēc 45 gadiem pie ginekologa neiet. tas ir tāds labi galvā iedzīts bieds.
savukārt, par sievietēm līdz 45 gadiem komentāru nav - tā jau ir zināmā mērā nolaidība, ja reizi gadā ginekologs netiek apmeklēts. šī tak tomēr cita paaudze ar citu domāšanu, ar citu izpratni par saslimšanām un sekām.
Ehh...par ārstiem tiešām nebrīnos. Kad man bija 17 gadi, nomira mans labākais draugs tieši arstu dēļ. Viņš apmēram pus gadu pats gāja pie visādiem ārstiem, lai saprastu, kas ar viņu notiek (viņam nepātraukti sāpēja galva), visi kā viens norakstīja uz migrēnu. Tikai tad, kad viņš aizbrauca prom no LV un tur nokluva slimnīcā, atklāja, ka viņam ir leikēmija ☹ Bet bija jau par vēlu, lai viņu glābtu ☹ Pēc šī gadījuma es vairs nepaļaujos ne uz vienu ārstu, ja aizeju un pasaka, ka man nekas nekaiš, lai gan man ir sūdzības, tad noteikti meklēšu vēl kādu speciālistu.
man bija gadijums,kad arsts atri noreageja,bet par laimi beigas izradijas tads sikums.
nedomajot sutija uz parbaudem,uz onkologijas centru,bet domaju tas tadel ka pasai arstei bija vezis,kurs tika izarstets.
Skumji! Es ar nesen uzzinaju,ka mana bijusi klases audzinataja mira no ta pasa veza.Es tiesi to pasu padomaju,ka nebija ienacis prata,kas tas jau tik tuvu starp pazistamiem.
Ir briesmigi,ka japamet si pasaule tik jauniem cilvekiem.Es vienmer domaju,kapec tik jauniem???
skumīgi,ka tā ☹